Ja skatās gan prezidenta lapu, gan medijus divu mēnešu perspektīvā, viena lieta, ko ir grūti nepamanīt, tā ir jūsu kritiskā nostāja veselā virknē jautājumu, kas saistīti ar izpildvaru. Spilgtākais piemērs ir dažādi redzējumi par Ekonomikas ministrijas gatavoto reemigrācijas programmu. Vai tas ir atsevišķs gadījums, mediju pārfokusēta tēma, vai jums ir kritiskas noskaņas par lietām, par kurām jūs atklāti nevēlaties runāt?
Protams, ka ļoti daudzos virzienos man ir savs viedoklis, un es arī to necenšos slēpt, lai tomēr izraisītu domu apmaiņu un atrastu optimālāko. Vācot informāciju, cenšos saprast tās kopsakarības. Ja tās iznāk savādākas, tad es arī tā saku. Piemēram, kas mani drusku pārsteidz - ir par latviešu valodu. Mēs vārdos ļoti cītīgi to aizstāvam. Bet kādā manas vizītes Igaunijā laikā man pienāca latviešu jauneklis, kurš apprecējis igaunieti. Igauniete viņam sarūpējusi visus materiālus, lai puisis viegli apgūtu igauņu valodu. Bet viņam nav iespēju sarūpēt materiālus, lai sieva varētu ātri apgūt latviešu valodu. Es tagad aizgāju te uz grāmatnīcu pretim vecajam universālveikalam paskatīties, kā tad tur īsti ir. To vajag redzēt, cik daudz izziņas materiāla ir par latviešu valodu, cik - par visām pārējām valodām. Un tā būtībā ir attieksme pret mūsu valodu - nevis zinātniskie raksti vai aktīvās runas, bet reālā attieksme. Tur jau ir tā atbilde, ka reālajā dzīvē mēs nedarām neko tādu, kas būtu jādara. Teiksim, ko mazākumtautību konsultatīvajā padomē visu laiku uzsver - ka latviešu valodas programma ir, maigi sakot, novecojusi mazākumtautību skolām. Tas ir visos līmeņos. Būtībā mēs visur cenšamies veidot tādu miglas aizsegu. Es skatos tomēr no praktiskās puses.
Vai uzskatāt, ka reemigrācijas plāns arī daļēji ir miglas aizsegs, vai pareizi jūs saprotu?
Tiekoties, runājot ar cilvēkiem konkrēti, ir skaidrs, ka jaunajās mītnes zemēs šis te sociālā atbalsta līmenis ir tik augsts, ka nav nekādu cerību uz viņu drīzu atgriešanos. Viņiem būtībā ir tie jautājumi, kas uztrauc ilgākā laikā, - tā pati valoda, bērni sākuši iet skolā, cits vispār vairs nezina latviešu valodu. Tur jau ir tā bāze, kur jāstrādā. Faktiski, kamēr nav iespējas šeit augt, ieņemt labi atalgotu amatu, viņi nav spējīgi tehniski atgriezties. Es tā uz to raugos.
Runājot, ka cilvēki atgriezīsies, kad viņiem būs labi atalgotas darbvietas. Šeit jautājums - kā jūs vērtējat, kā mums iet ar savulaik skaļi apspriesto industrializācijas politiku, ko ekonomikas ministrs piesaka un piesaka vēlreiz?
Domāju, ka arvien neesam izkāpuši no politikām. Var strīdēties par to 2030 un 2020 politiku, tomēr Ekonomikas ministrijas uzdevums ir izstrādāt rīcības plānus. Ja paņem no vispārīgas ekonomikas grāmatas virsrakstu un pieliek divus EK direktīvas ciparus, un ja to sauc par mūsu stratēģisko plānu - tas varbūt ir plāns, bet nedod to bāzi, lai kāds te labāk strādātu, lai brauktu atpakaļ. Arī - kas notiek pēdējā laikā: ir problēmas, kur mums ir jāmeklē konkrēti risinājumi, tajā pašā enerģētikā. Vieglāk ir strīdēties vēl gadus uz priekšu, neskatoties uz to, kas notiek tagad. Tas mani satrauc visvairāk. Pirmajā septembrī, kad būs brīvais elektrības tirgus, neviens nesaka, ka tas tirgus maksās ievērojami dārgāk nekā šodien. Par to jau būtu jāinformē, lai cilvēki gatavojas, ka mums būs brīvais tirgus, skaidri apzinoties, ka kopējā maksa būs ievērojami lielāka nekā šodien.
Ko jūs domājat par gāzes brīvo tirgu? Vai šeit draud kas līdzīgs?
Domāju, tā ir tīrā miglas aizsega veidošana. Un atkal, ja šīs lietas valdība centīsies risināt politiski, tas vēl vairāk sarežģīs situāciju. Cilvēkiem no 50 gadiem un uz augšu iespēja uz ienākumiem ir tik ierobežota... ja mēs liekam nenodokļu apgrūtinājumus klāt, viņi nav spējīgi to samaksāt. Un to nevar darīt. Visvieglāk kaut ko ir taisīt stratēģijās un netveramos lozungos, bet jārīkojas precīzi, lai cilvēki var plānot un saprast, lai būtu kaut kāda cerība. Es uz to raugos no cilvēcīgas loģikas viedokļa.
Par gāzes tirgu - nupat tēma uzņems politiskus apgriezienus. Tomēr jūsu viedoklis ir - ka jāatliek uz to iespējamo laiku vai tomēr jāiet asāk šajā virzienā?
Latvijai šī liberalizācija, saprotot, ka tīkli ir pieejami jebkuram citam piegādātājam, ir jāveic līdz 2017. gadam. Tur ir skaidrs noteikums, ka jābūt gataviem uz to brīdi, kad parādās jauns piegādātājs. Jauns piegādātājs, visticamāk, varētu būt no Polijas. Viņi ir procesā un jau būvē lielu sašķidrinātās gāzes termināli, būvē arī gāzesvadus, kas caur Lietuvu savienos arī Latviju. Tas ir reālais termiņš, un tas acīmredzot būs līdz 2017. gadam. Tam, protams, ir jābūt, tur nav atrunu. Tagad bezjēdzīgi ir arī politiski diskutēt, jāvērtē situācija tehniski. Tāpēc jau nekas nenotiek, ka mēs sitamies politiski, laiku kavējam un nemeklējam reālos risinājumus. Mana sapratne ir tāda - nedrīkstam pasliktināt situāciju mūsu iedzīvotājiem.
Jūs minējāt politisko cīņu. Tas, kas pēdējās nedēļās notiek koalīcijā, nevieš jūsos bažas?
Jau teicu, ka man tā koalīcijas situācija liekas kā Blaumaņa Nāves ēnā. Es ceru un aicinu partijas koalīcijā vērtēt situāciju saprātīgi. Ja kāds domā, ka varēs uz domstarpību rēķina pakāpties pašvaldību vēlēšanās, tad tas sagraus iespēju iet uz priekšu kopumā. Koalīcijas partiju atbildība ir risināt situāciju atbildīgi.
Vismaz agrāk jūs teicāt, ka šī valdība un koalīcija var stabili nostrādāt līdz nākamajām vēlēšanām.
Nekad tā neesmu teicis. Tādā veidā neesmu teicis, ka viņi noteikti nostrādās. Tas ir viņu pašu rokās. Neviena cita, tas ir jāsaprot.
(Visu interviju lasiet 4.marta laikrakstā Diena)