Šajā izstrādātajā "fiks"-plānā piedalījās visas pazīstamas sejas. No šiem cilvēkiem sagaidīt neko praktisku un racionālu nav iespējams. Pirmkārt, viņi nevar, otrkārt – neprot. Pārsteidzoši, ka CSB (LR Centrālais statistikas birojs) , kuras pienākums ir sniegt precīzus datus, neuzņemoties atbildību par šiem datiem, publicē apbrīnojamas lietas. Aijas Žīgures kundze (Latvijas Centrālās statistikas biroja vadītāja), kura savā laikā apgalvoja, ka nav jāuztraucas par emigrāciju, šodien sniedz informāciju par šobrīd Latvijā it kā dzīvojošiem 2320 tūkstošiem cilvēku, un pēc kaut kādiem aprēķiniem pierāda, ka kritums šogad ir tikai 11 tūkstoši cilvēku, tāpēc, viņasprāt, nav vietas pesimismam. CSB vadītāja pat neņema vērā 2011.gada tautas skaitīšanas rezultātus, saskaņā ar kuru tika reģistrēti 2067 tūkstoši cilvēku. Tieši reģistrēti, nevis dzīvojuši. Pēc demogrāfu datiem, dzīvojuši - 1800 tūkstoši cilvēku. Atšķirība 267 tūkstošos tiek izskaidrojama ar elektroniskās reģistrēšanas skaitīšanu.Pat tad, ja ņemtu tautas skaitīšanas ciparu 2067 tūkstoši cilvēku un atņemt 22 tūkstošus, pēc Žīgures kundzes datiem, būtu jābūt 2045 tūkstošiem cilvēku, nevis 2320 tūkstošiem. Vai varbūt statistika nemelo un pie mums tiešām ir atbraukuši 275 tūkstoši, bet mēs par to paši neko nezinām? Būtu vēlams saņemt no Žīgures kundzes un no Latvijas Valdības paskaidrojumus par šiem datiem. Tā pati Žīgure presē norādīja, ka pārstrādes nozare ir sasniegusi apgrozījumu 15,95 miljardi latu (22 miljardi eiro).Pārsteidzoši, bet tas ir vairāk nekā viss Latvijas iekšējais kopprodukts. Kā var šādos apstākļos runāt par mūsu ekonomikas lielo izaugsmi? Ir dažas rietumu valstis, kas tam tic un mūs ļoti slavē. Bet mēs taču zinām, ka, lai cik biežāk neatkārtotu vārdu "cukurs", saldākas mutes no tā mums nepaliek. Valdis Dombrovskis būdams Latvijas valsts premjerministrs neizdarīja nevienu reformu. Tas gan šķiet dīvaini, jo to nemītīgi pieprasīja SVF (Starptautiskais Valūtas Fonds) un Eiropas Komisija, bet tā arī reformas nepanāca. Šajā īsajā rakstā ir grūti uzskaitīt visas nepieciešamās reformas. Bet svarīgākās es minēšu. 2006.gadā pirms finanšu krīzes, valsts pārvaldē, ieskaitot municipālās struktūras, bija nodarbināti 160 tūkstošo cilvēku, un tagad šajās pašās struktūrās ir nodarbināti 180 tūkstoši cilvēku. 2006.gadā Latvijā dzīvoja 2340 tūkstoši cilvēku, bet tagad ir 1800 tūkstoši, vai arī pēc tautas skaitīšanas - 2045 tūkstoši cilvēku (kā tas tika skaitīts augstāk). Būtu veicis Dombrovska kungs ar koalīcijas biedriem reformu par vismaz 30 tūkstošu cilvēku saīsināšanu, kas ir nodarbināti tieši valsts pārvaldē , tas dotu izmaksu ietaupījumu par vismaz 250-280 miljoniem latu gadā (355 - 400 miljoni eiro gadā), bet, ņemot vērā lielo apkalpojošo personālu, mašīnu autoparku, iespējams ietaupīt pat vēl vairāk. Ja tam vēl pieskaitīti milzīgo skaitu dažādu aģentūru un konsultatīvo firmu, kas saņem naudu no budžeta (izmaksu summas netiek publicētas), bet pēc dažiem datiem tas ir ne mazāk kā 100 miljoni latu gadā (142 miljoni eiro gadā), tad kopējais ietaupījums varētu sasniegt vismaz 350 miljoni latu gadā (500 miljoni eiro gadā.)Lūk, tad arī varētu runāt par reformām medicīnā, nodokļu pazemināšanu utt. Tad būtu reālas iespējas. Citādi visi labie nodomi ir tāda vienkārša atrunāšanās.
Gerčikovs: Labie valdības nodomi
Visas Latvijas valsts ieceres uzlabot uzņēmējdarbības vidi, palielināt ekonomisko izaugsmi, nodrošināt reemigrāciju utt., atgādina bijušās Padomju Savienības Tautsaimniecības Plānu. Nekas konkrēts netiek teikts, un kā nonākt līdz šo mērķu sasniegšanai, netiek pamatots. Šis fakts jau nav vairs nekas pārsteidzošs.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.