Pirms runāt par nozares regulējuma problēmām, vispirms tiksim skaidrībā, kas ir «būvspeciālists» un kādu speciālistu skaitu šis regulējums skar.
Tur jau tā lieta, ka sertifikācijas regulējums noliek vienā līmenī speciālistu, kurš mācījies piecus gadus augstskolā, un tehnikuma beidzēju. Būvspeciālisti ir arhitekti, būvinženieri, tehniķi un arī brigadieri. Mēs runājam par 10 000 speciālistu Latvijā. Sertifikāti ir apmēram sešiem tūkstošiem no tiem - atlikušie ir vai nu aizbraukušie strādāt ārzemēs, vai arī tādi, kuri kaut kādu iemeslu dēļ sertifikātus neatjauno.
Tagad par profesionālu regulējumu. Kur, jūsuprāt, ir problēma?
Pašreizējais regulējums ir kopš 2003. gada. Tātad cilvēks iegūst augstāko izglītību, teiksim, būvinženiera specialitātē, tad viņam jānostrādā trīs gadi sertificēta speciālista vadībā, pēc tam viņš var sākt savu sertifikāciju. Tiktāl skaidrs. Agrāk sertifikācijas process bija vienreizējs, savukārt atbilstoši pašreizējam regulējuma - jāveic ik pēc pieciem gadiem. Un te mēs nonākam pie šo sertifikātu skaita. Trakākais bija 2008. gadā, kad daži aktīvisti bija izdomājuši, ka būvspeciālistiem ir nepieciešami ... 93 dažādi sertifikāti. Pēc lielas brēkas tas nenotika, tomēr arī šobrīd šo sertifikātu skaits ir liels - 33. Katrs kaut ko maksā, jo ir sadomāti dažādi kursi, turklāt nereti ir tā, ka tie paši, kuri sertificē, caur citu «anštalti» lasa lekcijas. Ja speciālists grib strādāt, tā teikt, pilnā frontē, runa ir par 1000-1500 latiem. Kopumā mums ir 11 sertificēšanas organizācijas. Atvainojos par tiešumu, bet tā ir speciālistu kastrēšana! Pašreizējā sistēma palielina administratīvo slogu, tā arī noniecina augstskolas diploma vērtību, īpaši muļķīga situācija ir ar citās ES valstīs izstudējušiem un tur atzītiem speciālistiem, kuriem, lai varētu strādāt Latvijā, eksāmeni ir jākārto no jauna. Man pašam dēls studē Vācijā, un man ir lielas bažas, ka viņš neatgriezīsies, jo Vācija būvspeciālistu profesijā ir 20 000 «vietu» deficīts, Dānijā tas pats, kam viņam mocīties Latvijā. Ko pašreizējais regulējums saka būvinženierim, kurš krīzes gados aizbraucis, bet nu domā par atgriešanos Latvijā? Labāk neatgriezies...
«Skaistums» ir tajā, ka 14 Eiropas Savienības valstīs būvspeciālistiem sertifikācija netiek prasīta - tai skaitā Zviedrijā, Vācijā, Francijā, Somijā, Dānijā, Lielbritānijā. Tu iegūsti attiecīgo augstskolas diplomu, tālāko regulē tirgus, tavas spējas un reputācija, kas veidojas laika gaitā. Respektīvi, ES būvspeciālistu sertificēšanu neregulē, tas ir katras dalībvalsts jautājums, un mēs te gribam būt svētāki par pāvestu.
Mēs daudz runājam par zināšanu, prasmju eksportu. Varu pastāstīt no savas nesenās pieredzes Igaunijā. Igaunijā ir liberāls regulējums, un es varētu mierīgi strādāt, no viņu puses nav šķēršļu. Bet tad vietējie ierēdņi konstatē, ka Latvijā redz' ir tie n-tie sertifikāti. Ā, nu ja jums tur tāda sistēma, esiet tik laipns un to kaudzi iztulkojiet... Esmu gana veiksmīgi strādājis arī Vācijā. Lūk, es aizpildu anketu, norādot izglītību, pieredzi, tas man izmaksā 30 eiro - viss.
Lai nebūtu tikai no manas pieredzes. Izcils restaurācijas speciālists. Krīzes laikā nebija viņam to pārsimts latu sertifikāta atjaunošanai vai varbūt nelikās, ka būs tieši šajā virzienā darbs. Tagad viņam viss jāsāk no jauna, it kā pa šiem dažiem gadiem viņa prasmes būtu zudušas.
Izklausās iespaidīgi. Mēģinot iejusties sertificētāju ādā, pieļauju, ka viņu argumenti ir: šādi mēs cenšamies nodrošināt kvalitāti, jo Latvijā tā klibo.
Paklausieties, slogs nav samērojams ar tiem dažiem gadījumiem, kad ir bijušas plaisas, nelaimes gadījumi darbā vai citas nebūšanas. Sistēmas patiesā būtība ir gan sertificētāju, gan lielo būvfirmu intereses, kas savijas. Ja es kādam lielajam spēlētājam īstenošu stingrāku uzraudzību, neapstiprināšu kādas tāmes, tad es riskēju ar to, ka man piekasīsies sertifikācijas procesā un rezultātā es pazaudēšu darbu. Lielo būvfirmu interese ir maksimāli koncentrēt tirgu - tā tas ir jau kopš deviņdesmitajiem gadiem, tikai mainās šo lielo spēlētāju sastāvs. Šo lielo kompāniju sapnis tradicionāli ir Būvniecības ministrija, caur kuru dalīt un pārdalīt resursus. Tieši ministrijas formā tas nav realizējies, toties šo kontroli var mēģināt īstenot caur nozares regulējumu. Redziet, agrāk tās spēlītes būvniecībā bija tādas brutālākas - piesaistot politiķus, rīkojot PR kampaņas ap lielajiem projektiem. Tagad šis sertificēšanas regulējums ļauj to visu darīt smalkāk.
Ko saka politiķi, kuriem administratīvā sloga mazināšana it kā ir iecienīta tēma?
Viņiem nav īsti intereses, jo šis slogs valsts budžetam it kā neko papildus neizmaksā, savukārt par to, ka tas mazina potenciālos ieņēmumus, viņi nepadomā. Turklāt jāatzīst, ka pretējai pusei ir krietni lielāka pieredze un iespējas lobēšanā. Birkava kungs vien ir ko vērts...
Labi, bet kādam tad regulējumam vajadzētu būt, lai uzturētu kvalitātes līmeni?
Ir taču tāda lieta kā profesionālo risku apdrošināšana. Šobrīd tā ir obligāta būvniekiem, būvinženieriem - brīvprātīga. Turpmāk arī būs obligāta, un te pretenziju nav. Bet - ja būs šī apdrošināšana, kādēļ jāsaglabā tik milzīga sertificēšanas sistēma?! Turklāt šī sistēma arī praktiski neko nedod, jo, piemēram, rūpniecības objektos vienalga katrā ir sava specifika, kas konkrētajā gadījumā jāapgūst. Pasūtītāji nāk ar modernām tehnoloģijām, visu laiku ir jāmācās, bet tam nav nekāda sakara ar kaut kādiem kursiem un sertificēšanu.
Jūs devāt mājienu, ka sabiedrībai liekas, ka Latvijā būvē slikti, tāpēc, lūk, nepieciešama sertifikācija. Tad varbūt vajag kārtīgi būvēt, nevis taisīt kontroli kontroles galā?! Turklāt ar to kontrolēšanu arī nesanāk. Agrāk bija tā, ka iepirkumu komisijās bija divi neatkarīgi eksperti ar pilnām tiesībām un atbildību. Pēc tam, kad vienai lielai Latvijas būvkompānijai kaut kas nesanāca, šie eksperti tika pazemināti - viņiem vairs nav balsstiesību. Kur tad bija šie slavenie sertificētāji tādos spilgtos gadījumos kā Dienvidu tilts? Turklāt nereti kaut kādas nebūšanas ir arī tāpēc, ka pietrūkst kompetences pasūtītāja pusē. Varbūt būtu lietderīgāk, ja tie lielie kontrolētāji savas zināšanas un laiku lietotu izglītojot jaunos speciālistus?
Piekritu