Cilvēkiem, kas sekmīgi darbojušies uzņēmumu vadībā, ir saprotama vēlme ticēt, ka viņu pieredze un zināšanas varētu lieti noderēt arī valsts darbā. Spilgtākais šī uzskata piemērs ir bijušā premjera Andra Šķēles slavenais izteiciens, ka «valsts jāvada kā uzņēmums». Kārdinājums paļauties uz biznesa līderu dotībām ir liels, jo valsts vadībā noderētu prasmīgs līderis, kurš valsts pārvaldi spētu reformēt tikpat strauji, kā panākt uzlabojumus neefektīva uzņēmuma vadībā.
Diemžēl gan Latvijas, gan pasaules pieredzē ir maz piemēru, kad veiksmīgs uzņēmējs būtu kļuvis par tikpat spējīgu politiķi. ASV vēlētājiem šoruden būs jāizdara izvēle starp profesionālu politiķi Baraku Obamu un multimiljonāru Mitu Romniju, kurš uzsver savu lielo pieredzi biznesa vadībā. Pēc viņa domām, līderis ar uzņēmēja domāšanu ir tieši tas, kas Amerikai nepieciešams, lai pārvarētu ekonomikas krīzes sekas. Taču vēsture māca, ka no biznesa vides nākušie ASV prezidenti nav izcēlušies uz citu fona, ja nu vienīgi negatīvā nozīmē. Hārvarda Biznesa skolā izglītotais un naftas biznesā strādājušais Džordžs V. Bušs bija daudz vājāks prezidents nekā cits republikānis Ronalds Reigans, kurš pirms iesaistīšanās politikā bija Holivudas aktieris.
Reigana profesija patiesībā padarīja viņu daudz piemērotāku politiķa karjerai, jo mūsdienu politikā bieži vien daudz vairāk noder aktiera, nevis uzņēmēja iemaņas. Uzņēmēja mērķis nav kļūt populāram un panākt, lai viņu dievinātu gan darbinieki un akcionāri, gan uzņēmuma klienti. Galvenais, lai uzņēmums strādātu ar peļņu. Politiķa uzdevums ir daudz grūtāks, jo viņa klienti ir vēlētāji, kuru rīcību bieži vien nosaka nevis loģika, bet gan iracionāli apsvērumi. Politiķim pietiek no Saeimas tribīnes nobļauties «Aizver muti!», lai nopelnītu sev krietni vairāk plusu nekā ar gadiem ilgu neredzamu darbu parlamenta komisijās.
Uzņēmēju ienākšanu politikā neveicina arī valsts pārvaldes atalgojuma sistēma, jo jābūt lielam ideālistam, lai pamestu ienesīgu biznesu un strādātu valsts labā par daudz mazāku atalgojumu. Latvijas premjera alga ir zem 2000 latu uz papīra, bet viņš ir atbildīgs par 4,6 miljardus latu lielā valsts budžeta izmantošanu. Privātā sektorā šāda situācija būtu neiedomājama. Tādēļ no biznesa vides politikā gatavi ienākt tikai caurkrituši uzņēmēji vai tādi, kuru «bizness» ir valsts naudas novirzīšana savām vajadzībām.