Bet šodien portāls diena.lv ir nopublicējis manu komentāru. Atceroties pagājušās nedēļas telefonsarunu ar diena.lv, man gan joprojām šķiet, ka es tajā nevis sniedzu komentāru, bet atteicos sniegt komentāru. Proti, skaidroju iemeslus, kādēļ labāk aptaujāt māklerus, kuru viedokļi, savukārt, kalpotu par atskaites punktu un kritēriju dzīvokļa dārdzības vērtēšanai, bet ... ai, lai nu paliek. Varbūt es maldos. Varbūt tā bija lemts.
Vārdu sakot, atzīstot, ka es sevišķi labi šajā tēmā neorientējos, piedāvāju padomāt kopā. Izstāstīšu savu šobrīdējo domu gaitu un ceru no jums sagaidīt kādas atsauksmes par to, kas tur ir pareizi, nepareizi vai diskutabli.
Prezidentu garantijas
No sākuma par garlaicīgo - regulējumu un stāsta "fabulu"".
Prezidentu sociālo garantiju pamati ir regulēti likumā "Par Valsts prezidenta darbības nodrošināšanu".
Konkrētāk tur pateikts, ka,atstājot Valsts prezidenta amatu, persona, kura ieņēma Valsts prezidenta amatu, saņem no valsts:
1) ikmēneša pensiju 50 procentu apmērā no Valsts prezidenta mēneša atalgojuma;
2) lietošanā vienu valsts dzīvokli;
3) lietošanā vienu automašīnu;
4) sekretāru;
5) tiesības uz valsts nodrošinātu aizsardzību (apsardzi) četrus gadus pēc Valsts prezidenta amata atstāšanas (MK var pagarināt šo termiņu)
6) apbedīšanas un kapa uzturēšanas izdevumus sedz valsts.
Šīs garantijas bijušais prezidents saņem no pirmās dienas pēc amata atstāšanas līdz mūža beigām un neatkarīgi no tā, vai šai personai ir citi ienākumi.
Tās tad ir šīs pamata garantijas. Ātrumā nespēju atrast citu salīdzinājumu ar ārvalstīm kā to, ko 2007.gadā veica Latvijas Avīze. Šķiet, ka vismaz Lietuvā un Igaunijā šīs garantijas ir ļoti līdzīgas.
Par katru no garantijām lielāku detalizētību var atrast MK noteikumos "Kārtība, kādā personai, kura ieņēma Valsts prezidenta amatu, tiek nodrošinātas sociālās un citas garantijas." Piemēram, tur varam uzzināt, ka dzīvokli izvēlas Valsts prezidenta Kancelejas izveidotā komisija. Komisijas sastāvā ir Valsts prezidenta Kancelejas, Finanšu ministrijas, valsts akciju sabiedrības "Valsts nekustamie īpašumi" un, ja nepieciešams, valsts drošības iestāžu pārstāvji, šai komisijai ir pienākums formulēt kritērijus attiecībā uz vēlamo dzīvokli (piemēram, atrašanās vieta, platība, iekārtojums). Pēc tam kad komisija ir izvēlējusies dzīvokli, valsts akciju sabiedrība "Valsts nekustamie īpašumi" atbilstoši komisijas prasībām, ja nepieciešams, to iegādājas, pielāgo (tai skaitā rekonstruē vai renovē) un mēnesi pirms Valsts prezidenta amata otrā pilnvaru termiņa beigām sagatavo nodošanai lietošanā personai, kura ieņēma Valsts prezidenta amatu.
Nupat atradu, ka Dienas Bizness bija noskaidrojis, kādi bija konkursa komisijas noteiktie kritēriji Valda Zatlera dzīvokļa iepirkumam: "Zatleram tika meklēts 180 līdz 250 kvadrātmetru plašs dzīvoklis Rīgas centrā. Ēkai, kurā atradīsies dzīvoklis, jābūt no mūra, kāpņu telpai, ēkas fasādei jābūt tehniski un vizuāli labā stāvoklī, un nepieciešama slēdzama kāpņu telpa. Ja dzīvoklis atrodas ceturtajā stāvā un augstāk, mājā obligāti nepieciešams lifts. Dzīvoklim jābūt piemērotam tūlītējai dzīvošanai, ar četrām līdz piecām istabām, kā arī jābūt iebūvētai virtuves iekārtai. Iepirkumā norādīts, ka dzīvokļa apsaimniekošanas maksai ir jāatbilst pārējo attiecīgajā mājā esošo dzīvokļu apsaimniekošanas maksai, kā arī pēc dzīvokļa iegādes apsaimniekošanas maksa turpmākajos 20 gados nedrīkst tikt paaugstināta vairāk nekā par 5% gadā."
Kādēļ bijušajiem prezidentiem vispār kaut kas pienākas?
Tagad, manuprāt, par interesanto. Proti, filozofiju. Bijušo valsts prezidentu sociālo garantiju filozofiju.
Kādi varētu būt iemesli, kādēļ tāds atbalsts vispār tiek piešķirts? Man šķiet, ka garantiju pamatā ir trīs iemesli. Divi racionāli, trešais - ne sevišķi.
Sāksim ar iracionālo:
1) Prezidents kā valsts goda, pašcieņas simbolisks iemiesojums, kam "pienākas" garantijas
Proti, argumentācijas līnija, kas vedina domāt, ka bijušais prezidents nav gluži parasts pilsonis. Prezidentūra šī amata ieņēmēju ir apveltījusi ar īpašu "aristokrātisku" oreolu, un sabiedrības interesēs ir neļaut šim oreolam pazust, piemēram, redzot prezidentu dzīvojot kādā no mikrorajoniem vai ikdienā vajadzības spiestam/i pārvietojoties ar sabiedrisko transportu. Tādēļ arī bijušajiem prezidentiem ir jābūt nodrošinātam "aristokrātiskam" dzīves līmenim - pietiekamiem līdzekļiem salīdzinoši labai dzīvei un statusa simboliem (mašīna, plašs dzīvoklis), kas atbilst bijušajam statusam.
Šīs pašas argumentācijas līnijas atvasinājums, bet tikai starptautiskā mērogā: sabiedrībai ir jāparūpējas par saviem bijušajiem prezidentiem tad, ja tā nevēlas dēļ prezidenta sociālajiem apstākļiem krist kaunā citu sabiedrību acīs.
Jā, šī ir iracionāla argumentācijas līnija. Jā, tā ir balstīta mītiskajā domāšanā. Jā, visticamāk dziļāk 21.gadsimtā ar šādiem atavismiem saskarsimies aizvien retāk. Bet ticiet man, šī domāšana vēl ir pat ļoti dzīva un ne tikai Latvijā!
Mans personiskais viedoklis: manuprāt, šādi institūciju prestiža radīti oreoli ap konkrētiem cilvēkiem ir muļķīgi. Domāju, ka būtu tikai apsveicami, ja jebkuru amatpersonu, arī bijušo prezidentu, katrs sabiedrības pilsonis uztvertu tikai kā vienu no līdzpilsoņiem. Nav racionāli izjust bijību pret cilvēku tikai tādēļ, ka viņš ieņem vai reiz ir ieņēmis kādu augstu statusu. Un absolūti nav nekādu problēmu, ja šis cilvēks izvēlas pārvietoties ar sabiedrisko transportu vai dzīvot kādā no tālākajiem mikrorajoniem, vai pēc prezidenta amata ieņemšanas strādāt kādus vienkāršus darbus - kā izvēle tas pat būtu apsveicami. Manuprāt, mēs kā sabiedrība (un ne tikai mēs - ar šo problēmu kaut kādā mērā ir tikušas galā tikai pašas labklājīgākās sabiedrības) joprojām pārāk glorificējam statusus un statusus apliecinošos simbolus, tādēļ šīs domāšanas demontāža būtu vietā un laikā.
Bet ne viss šajā pasaulē notiek racionāli. Bijušie prezidenti daudzu acīs tiek un joprojām kādu laiku tiks uztverti ar lielāku pietāti nekā "parastie cilvēki", tādēļ arī kādu laiku dzīva būs doma, ka viņiem kas vairāk "pienākas". Mitoloģiskā domāšana, bijība pret institūciju radīto oreolu sabiedrības līmenī nepazūd diennakts laikā, ar to ir jārēķinās.
(2) Garantijas kā vēlme garantēt prezidenta darbības neatkarību
Proti, to efekts ir retrospektīvs. Zinot, ka viņa/viņas dzīve arī pēc prezidentūras beigām ir nodrošināta, prezidents var atļauties savā darbībā būt drošāks (gan attiecībā uz "iešanu pret" parlamentu, gan - kaut kādos gadījumos - pret sabiedrības vairākuma viedokli).
Lūk, šis gan man šķiet nopietns arguments. Prezidentam Latvijā ir visai nozīmīgas citu valsts institūciju un politiskā populisma "atsvara" funkcijas - apturēt Saeimas pieņemto likumu spēkā stāšanos, ierosināt Saeimas atlaišanu, vadīt MK ārkārtas sēdes, u.tml. Prezidentu ievēl Saeima. Latvijas pēdējo 10 gadu vēsturē ir bijuši vairāki gadījumi, kad prezidentam ir "jāstājas pretī" un jālīdzsvaro Saeimas vairākums.
Ziniet, pēdējais, ko es vēlētos redzēt šajā amatā, - cilvēks, kuru ir ievēlējuši politiķi un kurš vienlaikus jūtas nedrošs par savu nākotni pēc prezidentūras beigām! Vienalga - pēc 4 vai 8 gadiem. Tas abos gadījumos ir ilgs laiks, kurā jāpieņem daudzi svarīgi lēmumi. Un šeit sociālajām garantijām var būt ļoti liela nozīme. Proti, ja cilvēks zina, ka drosmīgas rīcības rezultātā, - pat ja sanāks sakaitināt Saeimas vai pat visas sabiedrības vairākumu - viņš pēc sava termiņa beigām nepaliks "uz ielas", ka viņam joprojām būs labi nodrošināta dzīve. Un ka šīs garantijas netiks atņemtas pēc prezidentūras beigām tādēļ, ka tā brīža vairākumam konkrētais prezidents nav paticis un viņi uzskata, ka šis konkrētais cilvēks tās nebija pelnījis.
Man šis ir absolūti izšķirošais arguments, kādēļ uzskatu, ka šādas garantijas principā ir vajadzīgas. Tas ir viens no atbalsta punktiem tam, lai Latvijas konstitucionālā sistēma ar tās īpašajiem atsvara mehānismiem normāli funkcionētu. Protams, ka tas pats par sevi nav absolūta garantija pret to, lai prezidenta amatā nenonāktu inerts koalīcijas vairākuma ieliktenis, bet tomēr tas ir viens no vairākiem faktoriem, kas izšķirošā situācijā var palielināt prezidenta drosmi.
(3) Nav tādas parādības kā "bijušie prezidenti"?
Proti, ar prezidentūras beigām šī amata ieņēmējs joprojām pilda atsevišķas valstiski svarīgas funkcijas, pienākumus - tiekas ar citu valstu pārstāvjiem, piedalās reprezentācijas pasākumos. Turpinās darbs sabiedrības labad un šī darba dēļ bijušajam prezidentam pienāktos nodrošināt gan normālus darba apstākļus, gan arī atlīdzību. Acīmredzot šī iemesla dēļ gan Latvijā, gan Igaunijā pēc amata termiņa beigām prezidentam pienākas sekretārs (Lietuvā un Igaunijā, pēc Latvijas Avīzes apkopotās informācijas, arī padomnieks).
Man nav ne jausmas, kā varētu kontrolēt, lai valsts piešķirtie līdzekļi tiek lietoti tikai valstiski svarīgu funkciju pildīšanai un ko darīt gadījumā, ja bijušais prezidents atsakās piedalīties pat svētku pasākumus, un vienkārši sāk strādāt kādā bankā par valdes locekli vai bārā par oficiantu. Iespējams, neko arī nevar darīt.
Par pārmērībām
Kā redzams - ir vairāki argumenti, kā racionāli, tā iracionāli, kādēļ prezidentiem pēc amata termiņa beigām tiek nodrošinātas zināmas sociālās garantijas. Bet šie argumenti paši par sevi neatbild uz jautājumu: kādām šīm garantijām būtu jābūt. Vai esošās garantijas ir vai nav uzskatāmas par pārmērīgām?
Uz šo jautājumu var skatīties divos līmeņos:
1) vai pašreizējo garantiju saraksts ir vai nav pārmērīgs? Proti, vai bijušajam prezidentam tiešām pienākas dzīvoklis? Sekretārs? Mašīna? Vai tomēr no kaut kā varētu atteikties? Godīgi sakot, man intuitīvi šķiet, ka šāds tas saraksts arī varētu būt - īpašas pārmērības tur neredzu. Varbūt varētu padomāt par to, ka dzīvokli un mašīnu varētu aizstāt ar lielāku ikmēneša pensiju, bet īsti nezinot bijušo prezidentu pēc prezidentūras dzīves specifiku (cik daudz laika prasa reprezentatīvo funkciju veikšana un kādas tās ir), neesmu pārliecināta, ka tas ir saprātīgs risinājums.
2) ja pieņem, ka garantiju saraksts ir optimāls, kādi ir to limiti? Proti, ja prezidentam pienākas mašīna, cik dārgai tai jābūt? Kur jābūt prezidenta dzīvoklim? Cik plašam?
Jautājumi par samērīgumu vienmēr ir sarežģīti: tajos neizbēgams ir personisko vērtību aspekts. Par Valdim Zatleram meklētā dzīvokļa atlases kritērijiem: izlasot kritērijus, man nudien nešķita, ka tas ir kas pārmērīgs, jo katra prasība izrietēja no šķietami racionāli izskaidrojamām vajadzībām. Rīgas centrs, plašums un labiekārtotība- reprezentācijas vajadzībām.
Bet, iespējams, ka tas nav vienīgais veids, kā domāt par bijušo prezidentu garantijām. Tik pat leģitīma pieeja būtu domāt ne tikai par vajadzībām, bet par plašāku mērķi - proti, nevienlīdzības mazināšanu. Piemēram, nosakot, ka dzīvoklis/mašīna nevar maksāt vairāk nekā ... un tad seko procents (150, 200, 300%) no valstī vidējās (hipotēkas, ģimenes automašīnas) cenas.
Simboliskā līmenī šāds solis simbolizētu, ka nevēlamies veidot sabiedrību, kur ir lielas atšķirības starp tās labklājīgāko daļu un "parastajiem pilsoņiem". Pilsoņiem tiktu pavēstīts, ka ir nosodāmi iegādāties dārgākas automašīnu nekā to spēj atļauties, teiksim, 80-90% no pilsoņiem. Latvijas realitātē tas laikam nozīmētu, ka turpmākajiem prezidentiem būtu jāatrod vai nu šauri dzīvokļi Rīgas centrā vai plašāki - nomalēs, bet tāda nu tad būtu šīs izvēles cena. Virsmērķis (nevienlīdzības mazināšana) pārsver neērtības.
Jā, šī būtu jauna domāšana Latvijai. Neskatoties uz Eiropas mērogā lielo sabiedrības noslāņošanos un nevienlīdzību, līdz šim valsts politika šajā jomā bijusi "strausiska". Izņemot dažus politikas dokumentus, izlikās problēmu neredzam. Varbūt ar šādu konkrētu jomu pārdomāšanu var uzsākt kursu uz šīs plašās problēmas atzīšanu un risināšanu.
Tas tad būtu vismaz kaut kāds kritērijs. Savādāk visos šajos prezidentu sociālo garantiju stāstos - sākot ar Gunta Ulmaņa tualetes papīra turētājiem, līdz Valda Zatlera mašīnām - ir daudz neauglīgas klaigāšanas par dārdzību un maz piedāvājumu kritērijiem, kas ļautu izvērtēt, kas ir un kas nav uzskatāms par pārmērību.
* I.Kažoks blogs portālā politika.lv