Šādu drošības apziņu nesniedz mācītāja J. Rubeņa ierosinātais Labās gribas manifests – neko neizsakošs, no frāzēm sastāvošs dokuments, kurā nav neviena konkrēta priekšlikuma.
Latvija pēc neatkarības atjaunošanas ir devusi mājvietu tūkstošiem iebraucēju, to starpā, 20000 bijušajiem padomju militāristiem. Kādu pateicību esam par to guvuši? Pamatnācija, tāpat kā padomju laikos, joprojām tiek nonicināta un apsmieta. Padomju impērijas pastāvēšanas gados mūsu tauta bija jānomelno ("fašistiskais apvērsums", "fašistu līdzskrējēji"), lai attaisnotu PSRS iebrukumu Baltijā, bet tagad – lai ar visiem iespējamiem līdzekļiem panāktu Krievijas varas atjaunošanu Latvijā ("nacisti valdībā", "apspiestā krievu minoritāte"). Šī nekaunība tikai gadu no gada aug, beidzamajā laikā pārvēršoties atklātos draudos. Tiek organizēts referendums, lai, tāpat kā padomju laikos, latviešu valodu aizstātu ar krievu valodu, un saieti pie Uzvaras pieminekļa – ar Rīgas mēra Ušakova, krievu militāristu pēcteča, svētību – papildināti ar tiešu militārās parādes translāciju no Maskavas! Kur nu vēl tālāk?
Kas notika pēc Latvijas "atbrīvošanas" 1945. gadā, saietos pie Uzvaras pieminekļa gan nekad netiek pieminēts – cilvēku deportācijas visas Baltijas mērogā ar grandiozu militāru operāciju palīdzību (1949. gadā 95% no visiem aizvestajiem no Latvijas – latvieši). Lūk, tāpēc šie "atbrīvošanas" svētki arī izsauc mūsu tautā tādu disonansi! Kluss tā laika liecinieks ir lopu vagoniņš Torņakalna stacijā, kas atrodas pavisam netālu no Uzvaras pieminekļa.
Uzvaras laukums bija viena no vietām, kur pirms izvešanām pulcējās transports cilvēku izvešanai…
Eksprezidents Guntis Ulmanis, ejot uz valodas referendumu, izteicās, ka tā esot "provokācija", ar ko "tiekot pārbaudīta tautas nervu sistēma". Domāju, ka tāda pati nemitīga tautas tracināšana ir arī ikgadējie saieti pie Uzvaras pieminekļa, kad Rīgas ielās atkal atklāti var redzēt ar ordeņiem dekorētos bijušos krievu militāristus. Viņu vēsts skaidra: redziet, mēs tepat vien esam un nekur neesam aizbraukuši, un mūsējo ir daudz…
Eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga 2005. gadā sakarā ar 60. gadskārtu kopš Otrā pasaules kara beigām drosmīgi paziņoja, ka 1945. gadā Latvija tika nevis atbrīvota, bet no jauna, tāpat kā pārējās Baltijas valstis, pakļauta nežēlīgai, piecus gadu desmitus ilgai okupācijai. Uzvaras piemineklis, kas atrodas Latvijas republikas galvaspilsētā, ir visspilgtākais okupācijas laika simbols. Vai tiešām atjaunotās, neatkarīgās Latvijas republikas valdībai šeit nekas jauns nav sakāms?
2010. gadā nosūtīju atklātu vēstuli "Nepieciešama jauna pieminekļa koncepcija" Rīgas mēram Ušakova kungam un Latvijas valdībai, kas tika publicēta Dienā (20.01.2010). Raksts saņēma simtiem atsauksmju, taču nekāda rīcība nesekoja.
Tagad pēc valodas referenduma atkārtoti vēršos pie Latvijas valdības un sabiedrības – ir pienācis laiks beidzot izvērst plašas diskusijas par jaunu Uzvaras pieminekļa koncepciju. Mans priekšlikums būtu – aiz Uzvaras pieminekļa jāuzceļ mūsu tautas Raudu mūris. Manuprāt, nekas nav jānojauc vai jāpārceļ uz citu vietu (lai neatkārtotos līdzīgi notikumi kā Igaunijā). Uzvaras piemineklis ir laba sava laika ilustrācija, un to ieteicams saglabāt. Bet uz Raudu mūra jānovieto visus atbilstošos paskaidrojošos uzrakstus, kādu postu mums atnesis Hitlera–Staļina pakts un okupācija – par Latvijas armijas iznīcināšanu, cik cilvēku Latvija šī līguma rezultātā zaudējusi… Turklāt visam kompleksam būtu idejiski jāapvienojas ar Torņakalna stacijas memoriālu. Arī tas jāsaved kārtībā – vagoniņš jau vairākkārt ticis izdemolēts un piemineklis izvestajiem novietots sāņus, slikti aplūkojamā vietā.
Domāju, ka tikpat daudz Latvijas pilsoņu un patriotu, cik parakstījās pret valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai, būtu ar mieru ziedot arī savu artavu šāda Raudu mūra uzcelšanai, negaidot nekādu palīdzību no Eiropas Savienības. Saziedosim un uzcelsim, gluži tāpat kā savā laikā tika uzcelts Brīvības piemineklis! Mums pašiem jārāda cieņa pret savu vēsturi.
Vēl gribētu nobeigumā piebilst – ja saietu dalībnieki atsacītos no savas "uzvarētāju" un "atbrīvotāju" retorikas, pieminētu savus kritušos un noliektu galvas mūsu Raudu mūra priekšā, tad tas arī būtu īsts labās gribas un izlīguma žests starp divām tautām.
* teksts nav rediģēts [red.]