Acīmredzot ir jābūt britam, lai saprastu, kāpēc daļa valsts pieminēja Tečeri ar cieņu un kāpēc citi priekā dziedāja: «ragana ir mirusi». Bet lai ar to tiek galā paši briti. Mani vairāk interesē mūsu latviešu sentimenti.
Mēs vispār esam tāda nopūtīga tauta. Ja būtu mums Ulmanis, būtu mums tāda Tečere! Mums trūkst ulmanisma, mums trūkst tečerisma! Tas nekas, ka ekonomiskās politikas jautājumos, ja runājam par valsts regulējošo lomu politikā, ulmanisms un tečerisms ir lielumi ar pretēju zīmi un ka mēs neaizdomājamies par to, ka katrs, arī ļoti spilgts politiķis, ir labs konkrētā vietā un konkrētā laikā un nepastāv cilvēces vēsturē tāds politiķis, kas būtu izdomājis burvja nūjiņas cienīgu recepti visiem laikiem.
Protams, septiņdesmito gadu beigu Lielbritānijā Tečere un viņas tečerisms acīmredzot bija kā kulaks uz acs. Valsts pārliekā iejaukšanās ekonomikā (ja patīk, varam to saukt par sociālismu) bija Albionu novedušas pie riktīgas ekonomiskās stagnācijas. Atteikšanās no neefektīvo ražotņu subsidēšanas, plaši privatizācijas plāni, arodbiedrību varu mazināšana, nodokļu mazināšana, privāto iniciatīvu brīvlaišana - tie un vēl citi tečerisma elementi (kas gāja roku rokā ar t. s. reiganomiku ASV) ļoti efektīvi nostrādāja, lai angļu ekonomika atkoptos un Lielbritānija atgrieztos pasaules arēnā kā nopietns globāls spēlētājs. Protams, piepalīdzot arī karam Folklendās. Un varbūt te nav jāskalda mati un jāanalizē, uz kā rēķina tas tika izdarīts - nu, piemēram, uz Lielbritānijas industriālā potenciāla zaudēšanas rēķina, kam iepretim kā krāšņs, reibinošs zieds uzplauka finanšu pakalpojumu centrs Sitijā. Rezultāts tika panākts. Nu vismaz makroekonomiskais noteikti..
Un tomēr, ja runājam par tečerismu kopumā, ir jāsaprot arī daudz plašāks ekonomisko ciklu konteksts. Valsts iejaukšanās «brīvajā» kapitālistiskajā saimniekošanā jau nav tikai komunistu izdomājums (kā dažkārt daži pie mums to uzsver). Kapitālisma citadelē ASV prezidents Rūzvelts izšķīrās par samērā būtisku valsts lomas palielināšanu ekonomikā tad, kad trīsdesmito gadu sākumā «brīvais» kapitālisms bija iebraucis pamatīgās auzās un sākās tā saucamā Lielā depresija (šo faktu es lūgtu atcerēties tiem, kas mīl sludināt to mantru - kapitālisti saražo, un tad nāk sociālisti un iztērē). Arī Latvijā Ulmanis bija tāds mazais Rūzvelts, kuram bija jācīnās ar tās pašas depresijas sekām, un tāpēc valsts loma ekonomikā tika krasi palielināta. Cik ilgi ulmanisms būtu bijis efektīvs, to mēs nezinām, jo sekoja okupācija. Bet reiganomikai gan bija jānomaina rūzveltisms ASV. Un Lielbritānijā bija jānāk tečerismam.
Tā ka - dzīvojam kā šūpolēs, un ir jāsaprot, kurā šūpoļu vēzienā mēs kad atrodamies. Kas tad tā bija par pasaules krīzi, ko piedzīvojām 2008. gadā? Banku eksperti mums stāsta, ka tā ir Eiropas sociālisma krīze. Jocīgi, jo krīze jau nu sākās ASV, sabrūkot nebūt ne sociālistiskajām finanšu institūcijām. Cilvēki bija dzīvojuši pāri saviem līdzekļiem? Tam var piekrist, tikai piebilstot, ka šāda mendele piemīt gan sociālismam, gan kapitālismam. Sociālismā to nodrošina neadekvāta valsts apgādība. Turpretim kapitālismā šo kaislību apkalpo tas, ko prastā valodā sauc par augļošanu un spekulācijām, bet tā cēlāk - par bankām, finanšu institūcijām un biržām (nu vai tad pašreizējo ātro kredītu plosīšanās Latvijā nav piemērs tīri kapitālistiskam veidam, kā apmierināt cilvēku vēlmi dzīvot pāri saviem līdzekļiem, bet šī biznesa ierobežošanu Tečere noteikti nosauktu par nepiedodamu brīvās iniciatīvas apslāpēšanu). Tieši šī sektora neprāts bija pašreizējās pasaules krīzes aizsākums un arī vēl turpinājums. Jo diez vai grieķu ierēdņa 13. alga varētu sacensties ar kokaīnu šņaucoša finanšu spekulanta (nav mana oriģinālideja, tā pieder kādreizējam britu valdības konsultantam Deividam Natam) pārgalvībām. Es tomēr piekristu tam, ko savulaik intervijā Dienai teica Vaira Vīķe-Freiberga: mēs piedzīvojam kapitālisma krīzi.
Es to nesaku tāpēc, ka man būtu kādas ilūzijas par sociālismu. Nepiederu pie tiem, kam ir nostalģiskas jūtas pret «pārdozētu sociālismu», kuru pāri pārēm izbaudīju PSRS laikos. Es to saku tāpēc, lai pateiktu, ka arī kapitālismam ir savi tarakāni (varbūt tāpēc, ka tarakāni mīt arī cilvēku galvās neatkarīgi no tā, kādā ekonomikas regulējumā viņi dzīvo). Problēmas risinājums sākas ar pariezu šo tarakānu lokalizēšanu, lai veltītu galvenās pūles to ķeršanai tur, kur attiecīgajā brīdī to ir visvairāk.
Ja runājam par Ulmani, Tečeri vai kādiem citiem ievērojamiem politiķiem, neviens mums nevar liegt apbrīnot viņus kā izcilas personības, bet, kad runājam par ulmanismu, tečerismu vai kādu citu «ismu», tad jābūt uzmanīgākiem. Katram laikam un vietai vajadzīgs savs «isms». Tāpēc ir tas pateiciens par vēstures atkārtošanos tikai anekdotes formā.