Pirms kāda laika bija lasāma ziņa, ka Saeima noraidījusi Saskaņas deputātu pieprasījumu ekonomikas ministram Arvilam Ašeradenam (Vienotība) saistībā ar izsniegto atļauju pārdot elektroenerģiju obligātajā iepirkumā vairāku Daugavpilī bāzēto uzņēmumu koģenerācijas stacijām. Atteikuma iemeslu vislabāk paskaidro Ekonomikas ministrijas parlamentārā sekretāra Viļņa Ķirša (Vienotība) teiktais: "Ja vieni ir uzņēmušies no valsts puses kādas saistības, tad tās tā vienkārši nocirst vairs nav iespējams, jo pastāv tiesiskā paļāvība, un uzņēmumi var aiziet uz tiesu un šo naudu dabūt."
Respektīvi, ja EM atļauja pārdot elektroenerģiju obligātajā iepirkumā ir saņemta, ja attiecīgās valsts iestādes rīcības, izteikumu vai apsolījumu rezultātā personai radusies pamatota pārliecība vai cerība uz tās izpildi nākotnē, tad ar atpakaļejošu datumu šo lēmumu grozīt vairs nav iespējams. Šeit darbojas viens no tiesiskas valsts pamatiem – tiesiskās paļāvības princips. Tas nozīmē, ka tādām valsts iestāžu darbībām kā atļauju izsniegšanai, soda piemērošanai par pārkāpumu, jebkāda iesnieguma apmierināšanai vai noraidīšanai vienādos apstākļos jābūt vienādai.
Lasot Ķirša kunga izpaudumus, atcerējos kādu Rīgas tiesu nama Administratīvās rajona tiesas sēdi, kurā tāpat tika skatīts jautājums par koģenerācijas procesā saražotās elektroenerģijas pārdošanu obligātā iepirkuma ietvaros, Ekonomikas ministrijas lēmumu šo atļauju atcelt, un tiesiskās paļāvības principu. Uzņēmuma pārstāvji toreiz teica, ka viņi vēlas panākt tikai to, lai valsts pilda pret viņiem EM personā uzņemtās un administratīvo aktu formā nostiprinātās saistības, kurām uzticoties, viņi ražošanas paplašināšanā ieguldījuši ļoti lielas summas. Tiesai toreiz tiesiskās paļāvības princips nešķita pietiekami nopietns arguments, tas gluži vienkārši noslīka EM ar dažādiem datumiem pieņemto un atkal atcelto administratīvo aktu jūrā.
Neiedziļinoties niansēs un neaprakstot visus konkrētajā gadījumā pieņemtos lēmumus, lietas būtība īsumā bija šāda: SIA Uni-enerkom 2010.gada oktobrī saņēma EM atļauju koģenerācijas procesā palielināt līdzšinējās elektroenerģijas ražošanas jaudas no 1,998MW līdz 2,998 MW un pārdot to obligātā iepirkuma ietvaros. Uzņēmums iegādājās iekārtas, uzsāka ražošanu, un tad izrādījās, ka EM savu lēmumu ir atcēlusi, jo pēc ierēdņu domām elektroenerģijas pārdošana netika uzsākta noteiktajā termiņā. Ministrija operēja ar lēmumiem, kuri ministrija dzīlēs bija tapuši ar 20 dienu starpību. Ja pirmais dokuments noteica, ka atļauja elektroenerģijas ražošanai derīga piecus gadus no izsniegšanas brīža, tad otrajā dokumentā termiņš, līdz kuram būtu jāuzsāk elektroenerģijas ražošana koģenerācijā pēc stacijas jaudas palielināšanas, norādīts nebija. Komersants likumsakarīgi pieņēma, ka pirmajā dokumentā noteiktais termiņš ir spēkā, turklāt šo pārliecību vēl stiprināja 2015. gada septembrī EM nosūtītais apliecinājums par jaunas ražošanas iekārtas pieslēgšanu elektroenerģijas tīklam. Tātad EM bija laikus informēta arī par ražošanas uzsākšanas termiņiem, un iebildumu gadījumā tai attiecīgajā administratīvajā aktā noteiktā mēneša laikā bija jāpaziņo komersantam par lēmuma atcelšanu. To, ka lēmums par koģenerācijas procesā saražotās elektroenerģijas pārdošanu obligātā iepirkuma ietvaros ir atceļams, EM nolēma vien 2016.gada beigās, tātad tad, kad ražošanā jau bija ieguldīti ļoti ievērojami līdzekļi. Diemžēl tas lieku reizi liek domāt, ka valstij uzņēmēju nauda interesē vien tad, kad tā jāiekasē nodokļu ieņēmumos, privātpersonas zaudējumi valsts iestādes nepamatotas vilcināšanās vai kļūdas dēļ nevienu neinteresē. Patlaban Uni-enerkom un EM domstarpības risina tiesas ceļā.
Tomēr šajā gadījumā runa nav par elektroenerģijas ražotājiem, bet gan par principu, kurš ir attiecināms uz ikvienu Latvijas iedzīvotāju. Ja reiz Administratīvā procesa likuma ir 10.pantā ir noteikts: "Tiesiskās paļāvības princips nozīmē to, ka privātpersona var paļauties, ka iestādes rīcība ir tiesiska un konsekventa. Iestādes kļūda, kuras pieļaušanā privātpersona nav vainojama, nedrīkst radīt privātpersonai nelabvēlīgas sekas,” tad jebkurai personai ir tiesības sagaidīt, lai valsts iestādes šo normu arī pilda. Jau no Latvijas Republikas Satversmes 1.pantā ietvertā demokrātiskas valsts jēdziena izriet valsts pienākums savā darbībā ievērot tiesiskas valsts pamatprincipus, tostarp tiesiskās paļāvības principu, un, kā izriet no judikatūras, grozot tiesisko regulējumu, valstij jāņem vērā tās tiesības, uz kuru saglabāšanu vai īstenošanu personai var būt izveidojusies paļāvība. Valstij, mainot normatīvo regulējumu, būtu jāievēro saprātīgs līdzsvars starp personas paļāvību un tām interesēm, kuru nodrošināšanas labad regulējums tiek mainīts.
Kā minētā principa ievērošana darbojas praksē, varam redzēt Satversmes tiesas vēl 2005.gadā pieņemtajā spriedumā attiecībā uz MK 2002. gada noteikumos Nr.27 noteikto aizliegumu uz noteiktām upēm būvēt un atjaunot hidroelektrostaciju aizsprostus. Visiem bija saprotams, ka zivju resursu aizsardzības nolūkā šāds aizliegums ir labs un apsveicams, taču tanī pat laikā noteikumos tika pieļauti izņēmumi, proti, hidroelektrostacijas, kuras līdz noteikumu spēkā stāšanās brīdim bija saņēmušas EM atļauju uzsākt jaunu jaudu ieviešanu, un hidroelektrostacijas, kurām līdz grozījumu Zvejniecības likumā spēkā stāšanās dienai bija izsniegtas EM atļaujas un būvatļaujas. Satversmes tiesa toreiz lēma, ka minētie izņēmumi noteikti, lai nodrošinātu tiesiskās paļāvības principa ievērošanu. Respektīvi to, lai personas var paļauties, ka tiesības, kas iegūtas saskaņā ar spēkā esošu tiesību aktu, tiks saglabātas un varēs tikt reāli īstenotas. Šī gan ne tuvu nav vienīgā lieta, kuru Satversmes tiesai nācies skatīt saistībā ar tiesiskās paļāvības principa ievērošanu.
Attiecībā uz Ķirša kunga Saeimas sēdē pausto par tiesisko paļāvību un uzņēmumu iešanu uz tiesu jāatzīmē, ka tikai pēdējos pāris gados vien tiesās tiek skatītas apmēram divdesmit lietas ar uzņēmēju prasībām pret EM saistībā ar koģenerācijas stacijās un vēja parkos saražotās elektroenerģijas pārdošanu obligātā iepirkuma ietvaros. Un tas jau liek domāt, ka kaut kas te nudien nav kārtībā.