Šēnbergs: Priekšlikumi partiju sistēmas pilnveidei pirms XX kongresa

Zinot, ka kongresā nekandidēju uz amatiem, turpmākais ir tikai individuāli uzskati biedram, kurš vērojis partijas attīstību, panākumus, neveiksmes un pārmaiņas vēl no 2002. gada, kad arēnā tā uznāca kā Jaunais laiks. Skaitot arī ārkārtas kongresus kopā ar partiju apvienību Vienotība, man neviļus sanāca, ka šis ir XX kongress…Vispārēji vēlētā vadītāja vietā – valdes līderisPartijas priekšsēdētāja vēlēšanas ir skaista sacensības izrāde. Vienlaikus uzsvars, kurš uz šo sacīksti ir likts, vairs noteikti neattaisnos cerības. Neattaisnos ne kāda atsevišķa cilvēka īpašību vai spēju dēļ, bet tāpēc, ka pārāk daudz likmju likts uz vienu vai otru cilvēku. Vēlos ierosināt pilnveidot Politisko partiju likumu tā, lai atļautu partijām to statūtos paredzēt, ka valdes priekšsēdētāju vēl nevis partijas kopsapulce vai kongress, bet gan ievēlētā daudzgalvainā valde no savu locekļu vidus. Latvijas Republikas politiskā sistēma ir veidota ciešā uzticībā parlamentārisma principiem. Latvijas demokrātija balstās pārstāvniecības institūcijās. Pilsoņi vēl simt priekšstāvjus Saeimā, kas izteic uzticību valdībai kā koleģiālai kopībai, arī pašvaldībās iedzīvotāji vēl domniekus, nevis tieši pašvaldības vadītāju. Kopīgs vadības veids izlīdzina slodzi, ļauj vienam otru papildināt, savstarpējās sarunās un sadursmēs mazināt kļūdas. Dīvaini, ka tieši politiskajām organizācijām likumdevējs ir izvēlējies obligāti prasīt, lai vienu vadītāju tieši ievēlē visu biedru sapulce. Pat akciju sabiedrībās valdes priekšsēdētāju tieši nevēlē akcionāri. Jāievēro gan teorētiskais apstāklis, ka mazākums tiešās partijas priekšsēdētāja vēlēšanās neiegūst pārstāvniecību, pārkāpjot Eliasa Kaneti parlamentārisma principu, ka uzvarētais pārdzīvo uzvarētāju, gan praktiskais apstāklis, ka tieši vēlēts priekšsēdētājs demokrātiskā partijā vienmēr sastopas ar vairāk vai mazāk, bet noteikti atšķirīgi domājošiem valdes locekļiem, ar kuriem, šo atšķirību dēļ, ir spiests tikt galā, kā to pasen detaļās aprakstījis Roberts Mihelss. Ja valdē opozicionāru priekšsēdētājam daudz, rodas leģitimitātes un efektīvas lēmumu pieņemšanas problēma, vadītājs idejas un plānus virknē gadījumu mazākumā nespēj īstenot, bet atbild par notikušo publiski, ne pasīvo un kritizējošo valdes locekļu priekšā. Šo situāciju reiz risināja ar modeli, kurā tikai priekšsēdētājs virza valdes kandidātus. Saeimai jāļauj partijām īstenot arī modeli, kurā valdes locekļi paši ievēlē sev priekšsēdētāju, kurš tad ir pirmais starp līdzīgajiem, nevis savdabīga augšpalāta. Jāuzsver, ka tā noteikti nav kritika nevienam konkrētam priekšsēdētājam.Partijas vadības vēlēšanas ik gaduBūdams partijas Vienotība statūtu autors (viens no trim autoriem) šobrīd varu atzīt, ka tālajā 2010. gadā, uzsākot to veidošanu, esmu pieļāvis dažas būtiskas kļūdas. Par svarīgāko kļūdu varu nosaukt valdes un citu institūciju vēlēšanas katru otro gadu. Šobrīd varu secināt, ka gan demokrātijas attīstībai kopumā, gan lietišķai virzīto uzdevumu sasniegšanai praktiskāk ir ik gadu īstenot partijas vadības – valdes un citu vēlēto institūciju – ievēlēšanas procesu. Šāds diskusijām un domu sadursmēm bagātais politiskās institūcijas vadības izveides notikums, ja risinātos ik pavasari valdes vēlēšanās, pirmkārt, nodrošinātu ciešāku īstenības izjūtu vadošajos politiķos, otrkārt, publiskās debates pašas savdabīgi ražo partijas ideoloģiju, ilgtermiņā atsijā populismu un stabilizē politisko organizāciju kā idejisku apvienību, nevis klubu. Nav arī noslēpums, ka vienam valdes periodam iekrīt priekšrocība veidot Saeimas vēlēšanu sarakstu, taču citai valdei ir salīdzinoši mazāk ietekmīgs laika sprīdis. Nonākam pie valsts augstāko amatu – arī ministru un Saeimas deputātu – kandidātu izvēles, kas demokrātiskā partijā ir viens no lielākajiem izaicinājumiem no caurskatāmas un iedarbīgas procedūras skatpunkta.Deputātu kandidātu izvēlē publiskās priekšvēlēšanāsPriekšvēlēšanu sacīkšu publiskais veidols, manuprāt, ir īstais ceļš demokrātijai ne tikai partijas priekšsēdētāja kandidātu izvēlei, bet gan Saeimas deputātu kandidātu un ministru kandidātu izvēlei pirms parlamenta vēlēšanām. Uzmanība mazas valsts politikā jākoncentrē ne universālam vadonim, bet plašai daudzveidīgo jomu lietpratēju atlasei. Piemēram, būtu lietderīgi politiskās vides atklātības uzlabošanai, ja vēlēšanu likumos paredzētu detalizētāku atsijāšanas procedūru politisko partiju iekšienē pirms politiskās organizācijas valde izvelk no cilindra un iesniedz vēlēšanu sarakstus. Viens ceļš ir kvalificējošas iekšējās demokrātijas prasības, kuras partijai jāpārvar, lai vispār piedalītos Saeimas vēlēšanās, piemēram, darbības ilgums, biedru skaits, arī tādu, kas regulāri maksā biedru naudu, dalība pašvaldību vēlēšanās, minimālas sekmes pašvaldību vēlēšanās, teiksim ievēlēts vismaz viens deputāts piecās pašvaldībās katrā vēlēšanu apgabalā,  aktīvas nodaļas visos vēlēšanu apgabalos, plašākas iekšējās institūcijas kā partijas dome. Otrs, kumulatīvs, ceļš ir pašu kandidātu atlase, kura politiskā organizācijā notiktu pirms Saeimas vēlēšanām: domāju, ka nebūtu nekāds grēks likumā paredzēt ilgstošāku periodu pirms vēlēšanām, kad ir jāiesniedz saraksti, vai noteikt, ka kandidātu sarakstu apstiprina partijas kongress; likumā vai partijas statūtos paredzēt, ka ikvienam potenciālajam deputāta amata kandidātam jāsavāc vismaz simt biedru un trīssimt partijas atbalstītāju parakstus – ja persona nevar to veikt, kāds pamats piedāvāt sevi nopietnam amatam nacionālā līmenī? Prasmīgi izveidojot šādu šķēršļu barjeru, jāsasniedz apstākļi, ka ne tikai mēnesi pirms došanās pie urnām, bet jau gadu, divus pirms vēlēšanām mūsu līdzpilsoņi, kas gatavi gūt sabiedrības uzticību sev valsts pārvaldīšanai augstos amatos, dotos novados un pilsētās priekšvēlēšanās, kur, izmantojot laikmetīgās tehnoloģijas, publiski sarunājas par izglītību, veselību, nodokļiem un nacionālo drošību tieši tāpat kā šobrīd divi vienas partijas vadītāja pretendenti.Lai cik pievilcīgs būtu ārējs gludums pretstatā spurainai viedokļu sadursmei, iekšējā demokrātisma stiprināšana ir derīga pirms turpmākajos gados Latvijai gaidāmā ārējā autoritārisma spiediena.