Acīmredzot Piebalga veiktā situācijas analīze Latvijā viņam nav ļāvusi izdarīt secinājumu, ka stāvoklis dzimtenē būtu tik traģisks, lai to nosauktu par «grūtiem laikiem». Lai gan - kam tagad viegli? Salīdzinot ar stāvokli Vakareiropas turīgajās valstīs, stāvoklis Latvijā pēdējos divdesmit gadus ir bijis - permanenti grūtie laiki, par ko liecina iedzīvotāju emigrācija un pastāvīgā neapmierinātība ar dzīvi, kas izpaužas ne tikai manos rakstos, kā dažam šķiet, bet arī lielum lielas daļas Latvijas iedzīvotāju socioloģiskajās aptaujās.
Protams, ka cenu lēciens, kurā tikai daļēji būs vainojama eiro ieviešana, bet pilnā mērā - iepriekšējās Dombrovska valdības lēmumi -, attiecinot attiecīgu nodokļu politiku uz svarīgākajiem energoresursiem, sakāpinās iedzīvotāju neapmierinātību vēl vairāk. Bet kad Latvijas politiķiem ir interesējusi Latvijas iedzīvotāju apmierinātība ar dzīvi?
Viņus vienmēr ir interesējuši "lielie" jautājumi - iztapšana Eiropas Savienībai, cik iespējams, eiro ieviešana, nerēķinoties pilnīgi ne ar ko, varbūt - NATO. Bet visvairāk Latvijas politiķus ir interesējuši viņu amati un pārvēlējamība, bet tas laikam ir normāli, jo diez vai pasaulē kaut kur ir savādāk.
Kašķīgas koalīcijas? Bet jūs varbūt atceraties, kad ir bijusi īpaši draudzīga un saliedēta koalīcija parlamentā un valdībā?
Zolitūdes traģēdija? Tā ir traģēdija tautai, kura pēta lielveikalu griestus. Politiķi, tā izskatās, to vairāk uztver kā dabas katastrofu. Kaut ko līdzīgu, it kā pussimts lāsteku ne no šā, ne no tā būtu uzkritušas cilvēkiem uz galvas. Protams, ziemas, nevis nolaidības dēļ. Jūs taču nedomājat, ka kaut kas tāds varētu notikt vēl? Šaubāties? Redziet, mūsu politiķi ir optimisti.
Tāpēc nav jau tik liela vajadzība, lai Andris Piebalgs vai cits politiķis ar līdera ambīcijām vai iespējām pārņemtu Latvijas stabili pusgrimušā kuģa stūri. Kur gan tāds radīsies, ja nav? Nav jau prezidentam Andrim Bērziņam rezervistu soliņa, ko varētu nosaukt par cienījamu. Nevis tāpēc, ka Valdis Dombrovskis ir neaizstājams. Bet tāpēc, ka objektīvā politiskā realitāte ir tāda, kāda ir. Nāks vēlēšanas, un jebkurš premjers, jebkurš ministrs no jebkuras partijas savu krēslu izmantos kā administratīvo resursu savā un savas partijas labā.
Tāpēc "tehniska valdība", kas kaut vai apmierinoši pilda savas funkcijas, ir labākais, kas atlikušajos mēnešos līdz vēlēšanām ar Latviju var notikt. Lai gan ticamākais, ka nekas tik labs nenotiks un mēs dabūsim pamatīgi populistisku valdību, kas turpina izgāzties līdz galam.