Kristapa Zakuļa kandidatūra ir simptomātiska. Tā parādījās pēc tam, kad kandidēt uz amatu atteicās - vai it kā atteicās - virkne profesionāļu, kuri tika uzrunāti pirms drošībnieka Zakuļa, kura profesionālā kvalifikācija ir it kā pieņemama, tomēr nepietiekama, lai sabiedrība līdz galam noticētu, ka tieši Kristaps Zakulis būs tas, kura vārds būs izšķirošais FKTK lēmumos.
Šeit varam vilkt zināmu analoģiju ar Jaroslava Streļčonoka apstiprināšanu KNAB vadītāja amatā. Jo ir grūti nepamanīt, ka Kristaps Zakulis nonāks krietni pieredzējušāka vadītāja ēnā. Vai nebūs tā, ka FKTK kā būtībā vadīja, tā turpinās vadīt Jānis Brazovskis? Cilvēks, kurš ietekmīgās banku uzraudzības iestādes vadītāja vietnieka amatā atrodas vienpadsmit gadu un faktiski ieņēma šo amatu arī pirms tam, kad ar banku uzraudzību nodarbojās Latvijas Bankas Kredītiestāžu uzraudzības pārvalde. Priekšnieki mainās, bet vietnieki paliek. Ja darbojas šāda sistēma, vietnieki kļūst par «pelēkajiem kardināliem», kas realitātē vada valsts iestāžu darbu.
Irēna Krūmane, atkāpjoties no FKTK vadītājas amata, ir nospēlējusi grēkāža lomu. Labi, ka cilvēks uzņemas politisku atbildību, slikti, ja reālu sistēmas trūkumu atrašanu aizstāj grēkāža atrašana. Kā līdz galam netika izvērtēta FKTK atbildība Parex lietā, tā tagad ne tuvu nav izvērtēta FKTK amatpersonu rīcība Krājbankas gadījumā - jo Krūmane taču ir atkāpusies. Fakti liecina, ka FKTK bija pietiekami informācijas par procesiem, kas notika Krājbankas tuvumā, kam atļāva notikt.
Ja jaunais vadītājs amatā ir iecelts, nevis lai ko mainītu, bet gan lai nemainītu neko, par ko liecina arī šī steiga ar motivāciju, lai «miers mājās», FKTK arī turpmāk nespēs līdz galam pildīt uzraudzības funkciju un nekas izvērtēts netiks līdz reizei, kad «pēkšņi» sabruks nākamā banka.