Olimpiskās spēles Londonā jau ir piecu nedēļu vēsture, taču to mācības būs aktuālas arī piecus nākamos gadus.
Londonā olimpiskajā sešiniekā iekļuva Māris Štrombergs (čempions), Mārtiņš Pļaviņš/Jānis Šmēdiņš (3.vieta) un Ineta Radeviča (4.vieta, tikai 1 cm atpaliekot no trešās). Un visiem viņiem ir viena kopīga zīmīga detaļa. Gan BMX, gan pludmales volejbolā mums ir teicama materiālā bāze. BMX trases ir pa visu Latviju un viena pēc Londonas šnites tika pašūdināta Rubenē. Ne smalki, bet Valmierā ir kur trenēties arī ziemā. Turklāt vairums šo trašu veidotas ar vietējo klubu, reizēm arī pašvaldību atbalstu. Tiesa, čempions jau pāris ziemas brauc siltajās zemēs, pārsvarā ASV.
Pateicoties vairāk kā 500 km garajai pludmalei, mums netrūkst smilšu volejbola laukumu. Tie ir arī daudz kur citur, ne tikai pie ūdeņiem. Un nu jau trīs gadus Rīgas pievārtē ir četri laukumi zem „Brazīlijas” jumta. Tie noteikti sekmēja mūsu bīčistu bronzu, kaut valsts vai pašvaldības ieguldījums šajā projektā ir zero.
Pie šī uzskaitījuma klāt varētu pievienot arī divus gadus vecos notikumus Vankūverā, kur sudrabu ieguva skeletonists Martins Dukurs un bronzu kamaniņu braucēji Juris un Andris Šici. Vieņiem par lieliskiem treniņapstākļiem gādāja Siguldas trase un starta estakāde piedevām.
Savukārt Ineta Radeviča Latvijas sporta bāzes neizmanto jau gadus 10. Tātad mūsu vieglatlētikas materiālā bāze uz viņu tiešu iespaidu neatstāj. Uz pārējiem gan. Tāpēc arī nav nejaušība, ka pārējie vieglatlēti (kopā 21) mūsu delegācijā cīņā par olimpiskajām medaļām neiesaistījās. Taču esmu pat pārliecināts, ja kaut vienu sezonu Useins Bolts cimdos un ausainē būtu spiests trīs ziemas mēnešus trenēties „Daugavas” stadiona manēžā, tad viņa finišs būtu citādāks un šaut gribētos pa īstam. Vieglatlētika ir studentu sports, 90% no Latvijas studentiem koncentrēti Rīgā, toties galvaspilsētā nav nevienas civilizētām prasībām atbilstošas ziemas manēžas. Tāda ir Kuldīgā, taču tur nav nevienas augstskolas un, likteņa ironija, nav stadiona. Tātad tie, kam labi treniņapstākļi ziemā, vasarā paliek „sausā”.
Štrombergs un bīčisti, Dukurs un kamaniņu braucēji ir uzskatāmi parādījuši, ka tieši materiālā bāze ir viens no stabiliem pamatiem, uz kā būvēt olimpiskā pjedestāla māju.
Olimpiskais pjedestāls nebūt nav pašmērķis. Ja kādam augstam lēmējam sports uzdzen zosādu, tad padomāsim par Dziesmu un deju svētkiem. Izskatās, ka tuvākajos deju svētkos performētāju laukumā būs vairāk, kā drīkstēs būt skatītāju „Daugavas” stadiona tribīnēs. Nacionālais stadions tagad daudzviet ir tikpat svarīga (arhitektoniski, saturiski) būve kā opera vai bibliotēka. Vieglatlēti (arī dejotāji!) ar savu darbu un attieksmi gadu desmitu garumā ir pelnījuši, lai šāda būve viņiem būtu. Tāpat kā ziemas manēža. Kur trenēties, kur sacensties. Ja reiz „augumā” mazākās Gēteborga un Helsinki to spējušas, kāpēc lai Rīgā reiz nevarētu kļūt par Eiropas vieglatlētikas čempionāta mājvietu?
Lai kaut ko sasniegtu, ir jābūt lielam mērķim. Vismaz mērķim. Piemēram, Igaunijas Futbola federācijas prezidentam Pohlakam radusies ideja pēc vairākiem gadiem uzņemt Eiropas Superkausa maču futbolā, tāpēc jau tiek risināts „ALeCoq” arēnas rekonstrukcijas jautājums, lai tās ietiepību palielinātu līdz 20 000 (pat 30 000). Kauņā basketbola arēnā satilpst 15 000. Kaut Tallina un Kauņa ir teju puse no Rīgas. Kāpēc atkal ar skaudību jāskatās uz kaimiņiem. Mēs neesam sliktāki. Tikai nezin kāpēc nesanāk.
Gods godam, izskatās, ka Siguldas kamaniņu trase līdz pasaules čempionātam iegūs svaigus vaibstus, jo pirmā valsts finansējuma deva ir piešķirta. Bet vēl nedaudz par igauņiem – viņi sava nacionālā lepnuma Tehvandi ziemas sporta centra Otepē rekonstrukcijā pirms dažiem gadiem ieguldīja gandrīz 5 miljonus eiro, taču lauvas tiesa (4 miljoni) nāca no ES fondiem. Kaut kā nav dzirdēts par līdzfinansējumu Siguldas trasei, arī vieglatlētikas vai futbola manēžas projektam. Par stadionu nemaz nerunājot. Vai tāpēc, ka gandrīz visu sporta objektu celtniecību īsteno „Skonto būve”?
Ja ne rīt uz pusdienlaiku, tad līdz Latvijas 100 gadu jubilejai gan, saliekot kopā prātus un maciņus, pievelkot klāt ES līdzekļus, valsts varētu tautu iepriecināt ar skaistu Nacionālo stadionu („18.novembra arēnu”?). Priecāties par to būtu kam. Un tad uz atklāšanu valsts svētkos varētu aicināt pat Brazīlijas izlasi... Sapnis... Bet bez sapņiem lielas lietas netop par realitāti.