Vajag mazāk zagt

Lai arī dažas indikācijas liecināja, ka Igaunija savu ekonomiku veido nedaudz pārdomātāk, taču no abu valstu neatkarības atgūšanas līdz 2005., 2006, 2007. gadam Latvijas un Igaunijas ekonomiku izaugsme bija līdzīga – kādu gadu tā bija straujāka Latvijā, citu Igaunijā, un apgalvot, ka kāda no valstīm būtu būtiski izrāvusies priekšgalā, nebija īpaša pamata. Taču šobrīd atšķirība ir milzīga.

Pēc Starptautiskā valūtas fonda (SVF) datiem 2015. gadā iekšzemes kopprodukts uz vienu Igaunijas iedzīvotāju veidoja 17288 ASV dolārus, Latvijas – 13573 ASV dolārus. Starpība 3715 ASV dolāri vai 27,37 procenti. Igaunijas ekonomika šobrīd jau ir kļuvusi gandrīz par trešdaļu efektīvāka kā Latvijas.

Objektīvu priekšnosacījumu Igaunijas izrāvienam it kā nav. Tieši otrādi – Tallinas ostas kravu apgrozījumu nevar salīdzināt ar Rīgas un Ventspils ostu kravu apgrozījumu, Rīga, nevis Tallina, ir neapstrīdams Baltijas aviopārvadājumu centrs, Daugavas hidroelektrostaciju kaskāde ļauj ražot lētāku elektroenerģiju, ņemot vērā iedzīvotāju skaitu Latvijas iekšējā tirgus  ietilpība ir lielāka kā Igaunijas. Ja neskaita jau sen pārdoto Skype, nav dzirdēts arī par kādu jaunu Nokia tipa igauņu veiksmes stāstu vai to, ka līdzīgi kā savulaik Norvēģijā Igaunijas teritoriālajos ūdeņos būtu atrastas bagātīgas naftas iegulas.

Citiem vārdiem igauņu izrāvienam ir nevis objektīvs, bet subjektīvs pamats. Proti, ja kādam ir miljons, viņš par to var uzcelt rūpnīcu vai māju, bet var arī nospēlēt kazino. Līdzīgi ar valsti – valsts budžeta miljardus var ieguldīt ekonomikas un labklājības attīstībā, bet var arī nozagt.

Ļoti ilustratīvi to, kā Latvijā tiek izlietoti budžeta un citi valsts attīstībai paredzētie līdzekļi, parādīja bēdīgi slavenā nākamā gada budžeta pieņemšanas nakts, kad politiķi savējo projektiem dāsni izdāļāja 20 miljonus eiro. Nav jābūt ekonomikas zinātņu doktoram, lai apjēgtu ka atdeve valsts ekonomikā no grāmatas par sieru izdošanas, koncertu rīkošanas vai baznīcas durvju remonta un tamlīdzīgu projektu finansēšanas ir apaļa nulle. Taču štrunts par konkrētajiem, lielākoties bezjēdzīgi izšķiestajiem 20 miljoniem, jo tie ir tikai piliens kopējā nākamā budžeta (8,4 miljardi), ES struktūrfondu, pašvaldību budžetu u.c. attīstībai pieejamo līdzekļu jūrā.

Teorētiski, ja salīdzinām līdzšinējos Latvijas un Igaunijas budžetus, ar nosacījumu, ja tie tiek izlietoti efektīvi, straujāku ekonomisko izaugsmi vajadzēja demonstrēt tieši Latvijai. Proti, no budžeta struktūras viedokļa Latvija allaž daudz mazāk līdzekļu tērējusi apēšanai, t.i., procentuāli pret iekšzemes kopproduktu ievērojami mazāks bijis Latvijas veselības aprūpes, izglītības, aizsardzības budžets. Tātad teorētiski vairāk līdzekļu palicis attīstībai, efektīvai valsts pārvaldei un labvēlīgas ekonomiskās vides radīšanai.

Taču atgriežoties no teorijas pie prakses – naudu var iztērēt, lai uzceltu rūpnīcu; naudu var iztērēt, lai nojauktu kādu ēku; naudu var piesavināties, par nesamērīgu peļņu realizējot kādu bezjēdzību. Ekonomiskās un sociālās sekas katra scenārija realizācijas gadījumā būs stipri atšķirīgas.
Lai saprastu, kāds scenārijs dominē pie mums, pietiek atbildēt uz jautājumu - kas šobrīd Latvijā ir labs?

Labs bizness, kas ātri ļauj tikt pie lielas naudas ir ātro aizdevumu bizness, maksātnespējas administrēšana, valsts un pašvaldību pasūtījumi celtniecībā un ceļu būvē, ES fondu apgūšana, PVN karuseļi. Nav noslēpums, ka visi šie biznesi lielākā vai mazākā mērā saistīti ar politisko jumtu, tiesībsargājošo institūciju acu pievēršanu, ierēdniecības atbalstu pareizajiem uzņēmējiem. Kāds ir šo biznesu pienesums valsts ekonomikai?

Ātro kredītu biznesmeņi, kuru alkatību ilgstoši atteicās ierobežot mūsu likumdevēji, grūž dziļāk bedrē sabiedrības trūcīgāko daļu, tādējādi samazinot iekšējo patēriņu un noieta tirgu tiem pārsvarā nelielajiem uzņēmējiem, kuri kaut ko ražo tikai vietējam tirgum.

Maksātnespējas administratori, kuru patvaļas ierobežošanai joprojām pietrūkst politiskās gribas, pelna miljonus, nozogot tos godīgiem kreditoriem, palīdz izvairīties no parādsaistību dzēšanas blēdīgiem uzņēmējiem, iesaistās negodprātīgās īpašumu pārņemšanas un pat klajās reiderisma shēmās. Ārvalstu investoru padomes vārdiem runājot, šajā jomā valda "organizētā noziedzība", savukārt pēc auditorfirmas Deloitte Latvija aprēķiniem maksātnespējas administratoru čaklā rosīšanās  Latvijai pēdējo septiņu gadu laikā nodarījusi 7,8 miljardu eiro lielus zaudējumus (vidēji vairāk kā 1,1 miljardu eiro gadā).

Ja runājam par valsts un pašvaldību lielo investīciju projektu realizāciju, būvniecību, ceļu būvi un remontēšanu, ES fondu apgūšanu, ir vērts nedaudz atgriezties pagātnē – laikā, kad Latvijas un Igaunijas ekonomikas attīstījās aptuveni vienādā tempā. Tolaik uzņēmēji runāja, ka lai tiktu pie pasūtījuma, jumtam (politiķiem un ierēdņiem) nereti otkatos nākoties maksāt 10 procentus no pasūtījuma summas. Šobrīd uzņēmēji jau min 40 un pat 60 procentus. Uzņēmēju teikto netieši apliecina Eiropas Padome – tās publicētajā pētījumā minēts, ka korupcijas dēļ ik gadu Latvija zaudē 3,5 līdz pat 5 miljardus eiro. Tātad kopumā no valsts, pašvaldību budžetiem, Eiropas un citiem fondiem gada laikā tiek nozagta summa kas līdzinās pusei valsts budžeta. Šī summa nav vienkārši nonākusi politiķu, ierēdņu, amatpersonu  un tiesībsargu kabatās – tā ir nozagta valsts attīstībai. Vēl vairāk – lai šo naudu varētu nozagt, bieži tiek realizēti  dārgi un valsts ekonomikai mazu pienesumu nesoši projekti – reģionos izbūvēti stadioni ar milzu tribīnēm, kurās vietējās komandas spēli noskatās daži desmiti līdzjutēju, siltinātas sabiedriskās ēkas, kurās neviens nesalst, asfalts uz trotuāra tiek nomainīts ar bruģi utml. No šādas līdzekļu apgūšanas gandrīz vienīgie ieguvēji ir paši politbiznesmeņi un teorētiski arī kāds pa Arktikas ledājiem klīstošs polārlācis, nevis valsts ekonomika.

Runāt par PVN karuseļiem, cīņā ar kuriem tik bezzobaina ir Latvija, it kā būtu pat nepieklājīgi – pēc būtības tie nav nekādi karuseļi, bet simtos miljonos mērāma sabiedrības naudas piesavināšanās visnekaunīgākajā un primitīvākajā veidā. Tomēr arī šajā jomā vara izrādījusi apbrīnojamu toleranci pret zagļiem, kas, piemēram, Latvijai ilgstoši ļāva ieņemt zelta eksportētājas lielvalsts statusu. Ja igauņi, parādoties zelta eksporta shēmām, tās ātri atrisināja, tad Latvijas atbildīgās amatpersonas trīs gadus pētīja problēmu un sāka rīkoties tikai tad, kad problēma kļuva publiska. Bez valsts pasūtījumiem nav palikušas arī viena otra PVN izkrāpšanā pieķertā politbiznesmeņa firmas.

Kopumā summas, ko politiskā, ierēdnieciskā un tā saucamā biznesa elite ir nozagušas valsts ekonomikai, ir grandiozas. Pat ja ņemam vērā tikai Eiropas padomes minētos skaitļus, tad desmit gadu laikā tie ir 35 līdz 50 miljardi. Ja šī nauda būtu iegulusi ekonomikas attīstībā, nevis šaura personu loka kabatās, mums arī nebūtu jārunā par Latvijas ekonomisko atpalicību no Igaunijas. Tāpēc atbilde uz sākumā uzdoto jautājumu – kāpēc Igaunijas IKP uz vienu iedzīvotāju ir par 27 procentiem augstāks kā Latvijas, ir viena – mazāk vajag zagt.