Un ir situācija, kad mēģinājumi izveidot jaunu valdību notiek laikā, kad kaut kādu iemeslu dēļ "saļogās" vai "nokrīt" laika posmu x funkcionējusi valdība, savukārt vietu skaits parlamentā vēl kādu laika strēķi nemainīsies. Respektīvi, pašreizējā situācija.
Atļaušos apgalvot, ka šī otra situācija (pašreizējā) ir sarežģītāka. Lieta tā, ka koalīcijas partneriem, kuri laika posmā x viens otram jau viegli apriebušies, rodas kārdinājums mēģināt uzkonstruēt nevis "jaunu vecu" valdību, bet mainīt pašu koalīcijas sastāvu. Iemeslu šādam solim arvien var piemeklēt - piemēram, risināmo problēmu sarežģītība, "nepieciešamība rīkoties izlēmīgi" un vēl, un vēl, lūk, paģērot plašāku politisko spēku pārstāvniecību koalīcijā (ja koalīcija tiek paplašināta). Savukārt, ja kādu no partneriem ir vēlme nomainīt ar citu, arvien var mēģināt argumentēt, ka izstumjamā "līdzšinējais darba stils" nav bijis konstruktīvs, attiecīgi - seko vārdu savienojumi no iepriekšējā teikuma par "sarežģīto laiku" utt. Tas viss tiek iepakots pamatīgā ciniskas retorikas mērcē, tomēr tā nebūtu problēma - politikas publiskā un reālā argumentācija a priori visbiežāk nesakrīt.
Savukārt problēma rodas ar jaunpienācēja (-u) integrēšanu koalīcijā. Un ne jau tāpēc, ka viņi prasa sev pienācīgu pārstāvniecību, - tirgošanās par posteņiem visbiežāk beidzas ar kaut kādu kompromisu. Problēma saistīta ar to, ka politiskā grupa, kas laika posmu x sparīgi koalīciju kritizējusi, nu pati kļūst par tās sastāvdaļu, un tas prasa kardinālas izmaiņas šīs grupas retorikā un rīcībā. Var, protams, mēģināt arī pēc nonākšanas valdībā turpināt uzvesties kā opozīcija, tomēr tad nav skaidrs, kāds no valdības "pārstartēšana" labums ir citiem koalīcijas partneriem. Vai arī jaunpienācējs dūšīgi klapē pa jaunizveidotās koalīcijas deklarāciju, apgalvojot, ka tajā iekļauti jaunpienācēja elektorātam būtiski jautājumi un vispār nu viss būs citādi. Tomēr atkal problēma ir tāda, ka šīs rotaļas nenotiek tūlīt pēc vēlēšanām, jo tas nozīmē, ka jaunpienācējs pilnīgi noteikti ir pamanījies jau n-tās reizes publiski izņirgāties par savu jauno partneru iepriekš sacerētājiem "programmatiskajiem dokumentiem" un šo žanru kā tādu. Elektorāts var nenoticēt, ka jaunais "papīrs" būs kaut kā labāks par iepriekšējo. Turklāt jaunpienācējam jāņem vērā, ka tas "ielec laivā" brīdī, kad līdz nākamajām vēlēšanām laiks ir īsāks, un vēlētājs var būt tik nejauks, ka atcerēsies, ko jaunpienācējs, beidzot ticis pie varas, sarunājis un sasolījis. Īsi sakot, jaunpienācējs partneriem neizbēgami būs iemesls papildu stresam.
Tādēļ ieteikums t. s. Vecrīgas publikai tuvāko divu nedēļu laikā nepārkombinēties.