Graudi un pelavas
1. Šīs nedēļas The Economist lasāms ironisks rakstiņš par to, ka drīzumā gaidāmo olimpisko spēļu Londonā uzvarētājiem tiek rekomendēts pārāk neaizrauties ar simbolisko iekošanu zelta medaļās - šī cēlmetāla tajās būšot tikai 1,5%, pārējais - sudrabs un varš. Arī par daudziem no aizvadītās nedēļas it kā skaļajiem notikumiem var teikt: spožums un svarīgums ir visai nosacīts un šķietams... Šlesera atklāsmes, neskaidrība par to, vai dabas draugs Priede zaļās idejas izmantojis naudas izspiešanai no būvniekiem vai tomēr tikai nodevies, kā pats apgalvo, «lomu spēlei», nebeidzamās dīžāšanās ap sabiedrisko elektronisko mediju vēlmēm un reālajām iespējām, ministriju valsts sekretāru pārstumdīšana utt. Uz šī fona krietni nozīmīgāka liekas ziņa, ka atbilstoši Nacionālā veselības centra jaunākajam pētījumam Rīgā narkotikas ir pamēģinājis katrs otrais (!) 15 līdz 34 gadus vecais vīrietis; kopumā Rīgā kaut reizi narkotikas ir pamēģinājuši 24% no iedzīvotājiem 15-64 gadu vecumā. Var jau, protams, teikt, ka alkohols nodara ne mazāku skādi, ka narkotikas ir dažādas, ka ar pamēģināšu vien nekas traks jau nenotiks, - tomēr ir nenormāli, ja 25-50% līdzpilsoņu uzskata par iespējamu tik ļoti riskēt ar savu un apkārtējo veselību.
Negaidīti sabiedrotie
2. Nav noslēpums, ka viens no spēcīgākajiem Latvijas ostu konkurentiem ir Krievijas Ustjlugas komplekss, kura attīstību baltieši, protams, bremzēt nespēj. Savukārt pagājušajā nedēļā Krievijas laikraksts Vedomosti ziņoja, ka Vācijas parlamenta vicespīkers un viņa zaļo partijas bundestāga frakcija lūdz Krievijas premjeru Putinu apturēt Ustjlugas termināļu nr. 4.-5. (naftas pārkraušana) nodošanu ekspluatācijā, jo ir pamatotas aizdomas, ka termināļi neatbilst ekoloģiskajām prasībām, kas var draudēt ar neprognozējamām sekām Baltijas jūrai. Ja vācu politiķu prasībām pievienosies skandināvi, Maskavai to būs grūtāk ignorēt nekā kādas baltiešu pretenzijas, kuras Krievija var noraidīt kā konkurentu intrigas (lai gan nenoliedzami tādas ir arī Somijas ostas...).
Ostu kontekstā pagājušajā nedēļā atzīmēšanas vērta bija publikācija Lietuvas vadošajā biznesa laikrakstā Verslo zinios (6. aprīlis), kurā skeptiski vērtēti Klaipēdas ostas paziņojumi, ka tā uzvar cīņā ar Latvijas ostām par Baltkrievijas kravām. Paši lietuviešu eksperti norāda, ka runa ir par īslaicīgu uzrāvienu, kas saistīts ar Latvijas ostu pārslogotību un tuvāko mēnešu laikā apsīks. Ja abstrahējas no jautājuma par politisko cenu un morāli, kādu maksājam, piesaistot Baltkrievijas kravas, jāsecina, ka mūsu ostām jāsasparojas infrastruktūras attīstīšanai, jo ir skaidrs, ka leiši, tā teikt, neguļ.
Cita lieta, ka baltkrievi nav viegls partneris, pat neņemot vērā Eiropas attieksmi pret Lukašenko režīmu un no tās izrietošajām Latvijas kā ES valsts saistībām. Aizvadītajā nedēļā Baltkrievijā plaši aprakstīja vietējo varonīgo specdienestu pūliņus apkarot kālija minerālmēslu «mafiju», kas izmantojot kaimiņvalstis (Baltkrievijas presē tika gan pieminēta tikai Lietuva), lai nodarītu pāri dzimtenes budžetam. Baltkrievijas ekonomikas lielā atkarība no vietējās politiskās darba kārtības citu valstu biznesa partneriem var sagādāt ne vienu vien trauksmainu brīdi...
Neatlaidīgs kā...
3. Jau daudz tintes izlietots, lai aprakstītu ekonomikas ministra ne sevišķi labo saskaņu ar ministrijas pārraudzībā esošās Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) vadītāju. Tomēr pagājušajā nedēļā grūstīšanās starp pianistu Pavļutu un cīkstoni Ozolu pārcēlās no personāliju jautājumu uz nopietnāku līmeni. Proti, Pavļuts paziņoja, ka, tā teikt, ar vai bez Ozola aģentūrai nākotnē nevajadzētu nodarboties ar ES fondu administrēšanu. Vai nu Pavļuts ir samierinājies ar faktu, ka tik viegli no šīs amatpersonas neatbrīvosies (lai gan pret Ozolu vēl var izmantot uzņēmēju sašutumu par kompetences centru projektu apturēšanu), un attiecīgi apcērp Ozola ietekmes sfēru. Vai arī no uzņēmēju lobiju organizācijām nākošajam ministram ir noteikts skatījums uz valsts pārvaldi biznesu skarošajā jomā un LIAA plucināšana ir tikai sākums.
Šonedēļ
4. Valdības darba kārtībā ir vairāki interesanti jautājumi. Piemēram, Zemkopības ministrijas (ZM) sagatavotais līdzekļu no neparedzētiem gadījumiem sadaļas pieprasījums atklāj savdabīgu sistēmu, kas nozarē veidojusies ilgstošajā zaļo zemnieku valdīšanas periodā. Tātad ir valsts SIA Zemkopības ministrijas nekustamie īpašumi, kas nodarbojas ar meliorācijas sistēmām, aizsargdambjiem, turklāt arī ar Rīgas HES inženieraizsardzības būvju uzturēšanu. Par to Latvenergo ik gadu maksā 850 000 latu. Bet - nevis tieši minētajai valsts SIA, bet starpniekam - citai valsts SIA Vides projekti. Un, kad nu ķēdītē rodas problēmas - starpnieks nav norēķinājies ar darbu veicēju -, ministrija nākusi pie secinājuma, ka varbūt bez šāda starpnieka vispār var iztikt. Interesanti, vai līdzīgs modelis veidojies arī citos ZM pārraudzītos jautājumu lokos...
Svarīgs jautājums ir arī Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) sagatavotie priekšlikumi par jūras telpisko plānošanu. Baltijas jūras piekraste un teritoriālie ūdeņi nav tikai skaisti dabas skati, pludmales un atlikušie zvejnieki - runa ir par krasta eroziju, kabeļiem, kuģu ceļiem, vēja enerģijas industriju utt. Un, kā izrādās, šajā jomā atbildība un kompetence ir vareni saskaldīta starp dažādām institūcijām, kas atbilstoši Latvijas tradīcijām attiecīgi arī nozīmē mērenu haosu. To nu VARAM piedāvās kaut nedaudz mazināt, lai gan var prognozēt (jūras telpiskās plānošanas jautājums tiek stumdīts un grūstīts jau gadiem), ka viegli tas nebūs.