Cilvēki pamet Latviju, jo šeit ir tik mazas algas, ka cilvēks nespēj izdzīvot. Jauns cilvēks nespēj dzīvot un uzturēt ģimeni par aptuveni 300 latu lielo Latvijas vidējo algu uz rokas. Ja cilvēks varētu Latvijā nopelnīt kaut pusi no tā, ko viņš nopelna Īrijā, viņš nebrauktu prom. Ir latvietis patriots. Patīk latvietim dzīvot Latvijā. Svešums nav saldēdiens. Un visu nevar izteikt naudā.
Ja latvietim alga būtu tūkstoš latu mēnesī, bet viņš dzītos pēc diviem tūkstošiem Anglijā, viņam varētu pārmest dzimtenes mainīšanu pret komforta līmeni. Cilvēks, kas pamet 300 latu algu, parādus, neapmaksātu dzīvokļa rēķinu, sievas un bērnu tukšo cerību acīs, nepamet dzimteni. Viņš pamet izmisumu, lai cilvēciski dzīvotu.
Tāpēc, kungi, nolaidieties uz zemes. Neatgriezīsies latvietis dzimtenē ar 2,5% izaugsmi gadā. Neradīs bērnus, dzirdot ministru runas par demogrāfiju. Algas pieaugums arī līdz četrsimtpiecdesmit latiem pēc septiņiem gadiem nebūs vilinājums atgriezties 200 000 Latvijas cilvēku, kas ieaug svešā zemē.
Latvija ir totāli nekonkurētspējīga zemo algu dēļ. Tās nav tik zemas kā vergu valstīs trešajā pasaulē un vienlaikus nav tik augstas, lai noturētu cilvēkus te. Latvietis nav gatavs strādāt par sauju rīsu dienā, tāpēc Indijai un Ķīnai nelīdzināsimies.
Savukārt valsts, kurā ir tik zemi ienākumi, nav pārāk interesants tirgus - ne tikai mazā iedzīvotāju skaita, bet arī mazo iedzīvotāju ienākumu dēļ. Kā var divkāršot Latvijas mazo iekšējo tirgu? Divkāršojot iedzīvotāju ienākumus. Ja latvieša vidējie ienākumi būtu tikpat lieli kā zviedra vidējie ienākumi - Latvijas iekšējais patēriņš būtu piecreiz lielāks.
Pēc neatkarības atjaunošanas mēs sapņojām, ka reiz panāksim bagātās rietumvalstis. Varbūt pēc trīsdesmit gadiem, bet panāksim. Divdesmit gadi no tiem ir pagājuši, bet mēs vairs pat nerunājam par to. Vai esam kļuvuši reālistiskāki? Vai zaudējuši orientierus.
Zemie varas reitingi rāda patiesību. Cilvēki gaida būtiskas pārmaiņas. Nevis ielāpiņu lāpīšanu uz segas, kas jau sastāv no vieniem ielāpiem.