Tā kā strauji tuvojas 14. februāris, neatstāsim mīlas lietas pusratā un pabeigsim stāstu par pērkamo mīlestību pirms 30 gadiem (sākumu skat. 31.01.2023. Dienā).
Latviešu lasītājam internets tad vēl bija sveša lieta, vēl nebija uzaugusi tā paaudze, kas, ieraugot preses izdevumā bildi, ar pirkstiem mēģina to paplašināt. Tolaik, ja ne visu, tad lielu tiesu svarīgākās informācijas cilvēki saņēma no medijiem. Mīlas lietām veltītais raksts par "tantes Soņas" tēmu …un man tumsā liekas – viņa klusi raud 1993. gada 30. janvāra SestDienā bija garš jo garš, un psihoterapeits Jānis Zālītis joprojām bija viena no lielākajām autoritātēm tēmā "sekss". Seksa, kā kompetenču izglītībā audzinātiem bērniem vajadzētu zināt, Padomju Savienībā nebija. Tāds nu ir tas cilvēka uztveres paradokss, ka vislielāko autoritāti parasti iemanto tie, kuri runā par neesošām lietām. Jo neesoša lieta vis nav karsta krāsns, par kuras bīstamību tu pārliecinies jau bērnībā, tātad tev nevar būt pieredzes saskarē ar neesošu lietu vai parādību, līdz ar to tāda cilvēka padomi, kurš sakās zinām, kā ar šādām lietām apieties, ir zelta vērti. Ja nu kādā dzīves brīdī tev tomēr nāk priekšā Dievs vai sekss, ko tad, ja nebūsi lasījis attiecīgās grāmatas un klausījis jomas speciālistiem? Pirms 30 gadiem tātad – ja nebūsi klausījis dakteri Zālīti.
Labi, nepārspīlēsim Zālīša unikalitāti, informācija par seksu spiedās cauri pat dzelzs priekškaram, jo, kā teicis klasiķis Rūdolfs Blaumanis, jūtas tādiem prāta celtiem žogiem kāpj pāri. Zālītis visupirms bija oficiālākais šādu lietu gaismotājs, augstāk par viņu bija tikai Veselības aizsardzības ministrija un kompartijas centrālkomiteja, bet tās līderu runās seksu velti meklēt, atskaitot vāji slēptas sadomazohisma izpausmes.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena otrdienas, 7. februāra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!