Latvijā dzīvojošajiem krieviem nav nacionālās minoritātes apziņas, t. i., viņi neapzinās sevi kā Latvijas krievus, un šajā apstāklī slēpjas ļoti nopietna problēma. Pirmskara Latvijā dzīvojošajiem krieviem šāda apziņa bija, bet pašreiz neviens neko nedara, lai šo apziņu krievos veidotu, – ar šādu ne pārāk iepriecinoša satura izcēlumu zem fotogrāfijas pirms 25 gadiem Diena aplūkoja situāciju Latvijas krievu kopienā. Pareizāk sakot, aplūkotāji bija krievu valodnieki, divi Maskavas profesori Marks Djačkovs un Oļegs Širokovs, un viņu domas bija uzklausījusi un rakstā Ko maskavieši ieraudzīja Rīgā publiskojusi Dienas korespondente un literatūrkritiķe Jolanta Mackova.
Profesoru brauciena mērķis bija iepazīties ar valodu situāciju Latvijas krievu kopienā. Pārrunas un diskusijas notika gan rūpnīcās, gan mācību iestādēs. Tikšanās reizēs redzētais abus viesus bija manāmi satraucis, tāpēc viņi vēlējās ar Dienas starpniecību izteikt viedokli par norisēm Latvijā, "jo reizēm no malas var ieraudzīt procesus, kurus mēs, līdzās dzīvodami, iespējams, ne vienmēr pietiekami nopietni novērtējam".
Profesors Djačkovs savu stāstu sāka ar šā raksta sākumā minēto viedokli. "Neviens neliekas zinis par krieviem un viņu problēmām." Tolaik likumprojekts par pilsonību krieviem nedeva izvēles iespējas, turklāt profesora ieskatā bremzēja ieinteresētību apgūt latviešu valodu. "Ja valodas apguve būtiski ietekmētu pilsonības iegūšanu, tas noteikti sekmētu krievu kopienas integrāciju Latvijas sabiedrībā." Arī 16 gadu cenzs esot netaisnīgs, jo atgrūžot latviešu draugus un piepulcējot ienaidniekus. "Rūpnīcā Komutators mēs tikāmies ar atklātiem Latvijas ienaidniekiem, taču viņi uzsvēra, ka dzīvo te jau 20 gadus. Tātad līdzās citiem nosacījumiem viņiem ir šīs tiesības uz pilsonību.
Mēs sarunās izjutām: daudzi krievi ir pārliecināti, ka valdība grib viņus izdzīt no Latvijas un ka latvieši vispār izturas pret viņiem naidīgi. Bet, ja tā notiktu, un, iespējams, daudzi to arī dziļi sirdī vēlas, es gribētu, lai šejienieši saprastu, ka masveidīga emigrācija uz Krieviju būs liels trieciens (turienes) demokrātiskajai kustībai."
Profesoru bija pārsteigusi arī masu informācijas līdzekļu pasivitāte darbā ar krievu auditoriju. "Valodas ziņā viss rit pašplūsmā. Neviens krieviem nesaka, kā tas visur Eiropā tiek teikts nacionālajām minoritātēm, ka jums ir privilēģija lietot valsts nacionālo valodu. Tieši privilēģija, nevis pienākums. Ja nav šīs privilēģijas, tad ir grūti realizēt savas spējas un savas sociālās vajadzības."
Profesoru novērotā attieksme pret latviešu valodu bijusi dažāda. "Daudzi izprot tās nepieciešamību. Taču rūpnīcās ir arī citāda attieksme. Turklāt nevis strādnieku vidē, bet interfrontiski noskaņotajos slāņos: "Es neatzīstu Latvijas Republiku, es neatzīstu visas šīs pārmaiņas, es atzīstu tikai PSRS!" Bīstamākie ir tie, kas vārdos gan it kā visu atzīst, taču aizbildinās, ka prasības ir pārāk lielas, turklāt trūkstot arī skolotāju." Situāciju, kad Latvijā līdzās dzīvo divi valodu kolektīvi, gandrīz nemaz nesaskaroties, profesors salīdzināja ar aparteīdu.
Profesoru Oļegu Širokovu visvairāk bija satraucis rūpnīcās redzētais: "Krievu vidū neviens nestrādā, tur valda tumšas, interfrontiskas noskaņas. Kā gan es varu viņus pārliecināt, ja neviens no šejienes inteliģences pie viņiem neiet un neizskaidro, kas notiek? Kur ir latviešu inteliģence? Tā pie krieviem neiet. Baidās, ka tur var iekaustīt? Jā, laikam var gan. Aizvakar arī mani gandrīz vai piekāva."
Tolaik abi Maskavas profesori apgalvoja, ka Krievijā tauta vairs negrib valdīt pār milzīgu impēriju, bet uz laiku kontrrevolūcijas spēki vēl var sagrābt varu. Jāteic, šis laiks ilgst jau astoņpadsmito gadu, un vismaz Putina televīzija nedod pārliecinošu priekšstatu par to, ka Krievijas tauta vairs negrib impēriju. Tikmēr Latvija, uzturēdama krievu skolas, jau ceturtdaļgadsimtu turpina aparteīda un segregācijas politiku.
Takjana