Vēsture Dienā: Valstij vajag stingrību

Vismaz pirms 20 gadiem noteikti ne. Toreiz, tātad sagaidot 1997. gadu, Ministru prezidents Andris Šķēle teica savu slaveno runu, no kuras vēl šodien gandrīz katrs atceras ieteikumu tīrīt zobus un gludināt bikses. Toreiz Diena, lai gan jau vairākus gadus privāta avīze, "ņemot vērā daudzu lasītāju vēlmi", 1997. gada 3. janvārī publicēja premjera apsveikuma tekstu. Daudzas šajā runā izteiktās tēzes ir brīnum aktuālas vēl šodien, sākot jau ar virsrakstu – Vairāk ticības sev un savai valstij. Cits jautājums, cik lielā mērā runas teicējs pats tobrīd vai vēlāk atbilda tai augstajai latiņai, kuru šajā runā ar sava palīga Jurģa Liepnieka palīdzību bija noteicis Latvijas tautai – kā vēsta portālos atrodamā informācija, savas politiskās darbības laikā Šķēle savu runu pamattēzes lielā mērā noteicis pats, pēc tam Liepnieks tajās "sametis odziņas" jeb spilgtas līdzības, savukārt Ilmāra Šlāpina uzdevums bijis runu pabeigt, padarot "nolasāmu".

Pāragri sasvinējušos 1997. gada gaidītājus pamodināja jau pats runas iesākums: "Kādam slavenam valstsvīram esot jautājuši, vai viņš izjūt saviļņojumu, zinot, ka tik daudz cilvēku nāk klausīties viņa runu. Uz to valstsvīrs atbildējis, ka izjūt gan, taču tas ātri pāriet, iedomājoties, ka uz viņa pakāršanu atnāks piecreiz vairāk. Arī man šis ir grūts brīdis. Es iedomājos visus, kas sēž televīzijas ekrānu priekšā un domā – nu, Šķēle, ko nu teiksi? Gads ir pagājis, diez ko labi nedzīvojam, varbūt sliktāk, ko tu mums teiksi?"

Atklājis, ka viņam, protams, gribētos pateikt ko patīkamu, bet patiesība ne vienmēr ir patīkama, premjers konstatēja, ka melošana, lai slēptu savu neizdarību un iegūtu vēlētāju balsis, valstī ir kļuvusi par normu, apsolīja tā nedarīt un ķērās pie 1996. gada izvērtēšanas. Šķēles pirmais secinājums – valstī ir varas krīze. Sekoja smalka ironija par vispārējām vēlēšanu tiesībām: "Brīvās demokrātiskās vēlēšanās ir ievēlētas amatpersonas, par kurām viņu vēlētāji ir pārliecināti – ja pielaidīsi kaut vai tuvumā – ar garantiju nozags. Pie tam jādomā, ka cilvēki zina, ko runā, viņi taču pazīst tos, kurus ievēlēja."

Atzinis, ka viņu dēvē par autoritāru, Šķēle apliecināja uzticību demokrātijai: "Jā, protams, man, tāpat kā, es domāju, daudziem šajā valstī, kādreiz gribas savākt visus tos augstos krēslos sēdošos pašlabuma meklētājus, visus tos, kas nejēdz, kas ņem kukuļus, kas nespēj, kas vienkārši nestrādā, un aizsūtīt kaut kur gulšņus kraut, ceļus labot vai darīt kādu citu pietiekami vienkāršu, bet sabiedrībai noderīgu darbu." Tomēr "es dziļi ticu, ka demokrātija ir labākais cilvēcei zināmais valsts organizācijas veids, lai gan atzīstu, ka straujām reformām demokrātija reizēm nav diezko ērta, ļauj izpausties arī destruktīvajam, atpakaļ velkošajam un tukšpaurīgajam. Tā nu tas ir – demokrātija ir sarežģīts, trausls mehānisms, kurš prasa pacietību, izturību, iecietību un cieņu pret citādo. Taču, lai kā tas būtu, demokrātija nenozīmē, ka drīkst pārkāpt likumu, ka valsts iestādēs nav jāstrādā, ka kredīti nav jāatdod, ka nodokļi nav jāmaksā, ka bezbiļetnieku saslēdz roku dzelžos, bet īstus bandītus laiž ārā no cietuma pret parakstu. Es domāju, ka ir jāstrādā, lai tā nebūtu, un, ja kāds mani tāpēc sauc par autoritāru, tad tādu autoritārismu es solu arī turpmāk".

Nosaucis 1996. gadu pār pirmo kopš neatkarības atjaunošanas, kurā būs izdevies "kaut nedaudz apturēt vispārējo zagšanas drudzi", Šķēle apliecināja: "[..] ir skaidrs, ka nebūs otras Latas International, nebūs otras Bankas Baltija, nebūs otru G-24 miljonu, nebūs nekādu šaubīgu valdības garantiju un atvieglojumu."

Salīdzinājis Latvijas valsti ar pusaudzi, kuram, nabadzības spiestam, jau jāiet strādāt, lai gan viņš nav pieaudzis, Šķēle sniedza recepti pusaudzības problēmu pārvarēšanai. Pirmkārt, jāsaprot, ka ienaidnieks ir mūsos pašos, nevis ārpus mums. Otrkārt, fanātiski jāstrādā. "Vīriešiem vecumā līdz 35 gadiem, ja viņš nav invalīds, es ne tikai nemaksātu nekādus bezdarbnieka pabalstus, es piedāvātu, kā agrāk, sodīt katru šā vecuma bezdarbnieku."

Sekoja Šķēles apsveikuma slavenākā daļa: "Vai ir daudz to, kas pa naktīm mācās angļu valodu, vai ir daudz to, kas notīra sniegu savas mājas priekšā, – nē, ir daudz to, kas nevīžo zobus iztīrīt, daudz ir to, kas nevar savas bikses izmazgāt, kur nu vēl izgludināt, daudz ir to, kas angļu valodai atmet ar roku, kad pēc mēneša, kā par brīnumu, vēl nespēj brīvi runāt, daudz ir to, kuri būtu ar mieru atmest ar roku arī neatkarīgajai Latvijai, lai tikai būtu garantija, ka atkal kāds dalīs cukura un šņabja talonus, bet par dzīvokli būtu jāmaksā kapeikas. Cienījamie Latvijas ļaudis – tā nebūs. Tā vairs nebūs."

Ja atskaita ar lielu pārliecību teiktos vārdus, ka lielu banku krīžu Latvijā vairs nebūs, šo Šķēles runu principā varētu izmantot ikvienā Jaungadā, jo ir taču ne tikai cilvēki, bet arī lielas un mazas valstis, kam ambiciozajā, nepacietīgajā un kompleksainajā pusaudža stadijā paiet viss mūžs.