Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā -2 °C
Apmācies
Sestdiena, 23. novembris
Zigfrīda, Zigrīda, Zigrīds

Aizbrauca mīlestības dēļ. Atgriezās ar mīlestību

Ar Baibu Bārdu tiekamies maija nogalē Cēsīs, pilsētas centrā – Rīgas ielā. Veikali durvis jau vēruši, bet siltā pēcpusdiena tā vien vilina iegriezties, pasēdēt kādā kafejnīcā... Mazliet jāpaciešas, jūnija sākumā vērsimies vaļā, saka Baiba – viņa ir autentiskas itāļu mājas virtuves kafejnīcas (Trattoria Caffetteria Italiana) Bekko saimniece.

Ar vīru Maksu Macolu un abu dēlēnu Sebastjanu Latvijā viņi atgriezās 2018. gada maijā. Tā paša gada augustā atvēruši kafejnīcu. Līdz šī pavasara Covid-19 krīzes izraisītajai dīkstāvei apmeklētāji nākuši, arī tūristu nedēļas nogalēs bijis daudz un par pieprasījumu sūdzēties nevarēja. Bet Baiba uzreiz arī teic, ka viņu ģimenes mērķis nav bagātiem kļūt. “Vienkārši normāli dzīvot,” kafejnīcas saimniece piebilst. Uz Itāliju, būdama pavisam jauna meitene, viņa aizbrauca mīlestības dēļ. 


Riktīga ziema, riktīgs sniegs

Baiba cienā ar gardu itāļu kafiju un teic, ka Makss mūsu tikšanās brīdī strādā – viņš atjauno ģimenes iegādāto lauku māju. Savu bērnību un jaunību Baiba pavadījusi Cēsīs. “Strādāju vienā no Cēsu viesnīcām recepcijā, bet tas nebija mans sapņu darbs. Esmu gan beigusi Priekuļu tehnikumu, esmu vides tehniķe – šī joma ir sirdij tuva, bet diemžēl tajā nav sanācis strādāt. Augstāko izglītību neesmu ieguvusi,” stāsta Baiba. Tas bija 2009. gads, kad viņa izlēma doties prom. “Ar savu dzīvesbiedru Maksu iepazinos internetā,” pasmaida Baiba, viņa turpina: “Pirms tam iepazīšanās saitos internetā nebiju aktīvi rosījusies, bet tobrīd biju brīva meitene. Makss man uzrakstīja, nez kāpēc viņš meklēja meiteni tieši latviešu čatā. Sākām sarakstīties. Tā bija ziema un pēc pāris mēnešiem viņš apsolīja, ka vedīs mani uz kafejnīcu.”

Jaunais itāļu vīrietis tiešām solījumu turējis un atlidojis uz Latviju. “Tas bija 30. janvāris – riktīga ziema un sniegs, riktīgs aukstums. Viņš atbrauca no Rīgas uz Cēsīm ar vilcienu! Vakarā, tumsā, viņu sagaidīju stacijā. Līdz šim Maksu biju redzējusi tikai bildēs – stāvēju maliņā, skatījos, prātoju – ja nepatiks, klāt neiešu,” smej Baiba. 

Makss ieguvis tehnisku izglītību, savus spēkus izmēģinājis visdažādākajās jomās un strādājis arī par paraglaidinga pilotu – Itālijā bijis viens no jaunākajiem instruktoriem, ar to nodarbojies desmit gadus. “Viņš ir azartisks cilvēks ar zelta rokām. Bija atvēris arī savu ēdināšanas pakalpojumu uzņēmumu, pārdeva picas. Makss nāk no Ziemeļitālijas pilsētiņas Brešas, tā atrodas starp Milānu un Veronu,” paskaidro Baiba. Pēc Maksa ciemošanās Cēsīs abiem bija jāizlemj, kādā formātā turpināsies attiecības. “Man bija viegli ar Maksu, kontakts izveidojās uzreiz, lai gan mums abiem angļu valodas zināšanas nebija perfektas. Mēs sapratāmies,” iemeslu pēc pāris mēnešiem pārvākties uz dzīvi Itālijā atklāj Baiba.


Nostabilizēt sevi

Jaunajai sievietei nebija plāna, ko darīs Itālijā. Viss bija atkarīgs, kā iegrozīsies dzīve un attiecības, ko abi sāka veidot nelielā ciematiņā Flero pie Brešas. Visus Itālijā pavadītos deviņus gadus tur arī Baiba nodzīvoja. “Angļu valodu tur zina retais. Man bija jāsāk mācīties itāļu valoda, sāku iet skolā, kur iebraucējiem to vakaros mācīja. Daudz iemācījos, klausoties valodu televīzijā. Mazliet piestrādāju – tīrīju mājas, vienu sezonu vācu vīnogas. Tas ir ļoti smags darbs - ooo, beigta! Tad sāku strādāt bārā – tas bija mans pirmais īstais darbs. Un tad pēc pusotra gada pieteicās Sebastjans un es paliku mājās,” stāsta Baiba.

Latviešus Brešā Baiba nepazina, bet nav arī meklējusi – pieticis ar mājas dzīvi un sazināšanos ar tuviniekiem Latvijā. “Te man palika tētis un māsa, jo otra māsa dzīvo Īrijā jau 15 gadus. Patiesībā es biju pirmā ģimenē, kura uzreiz pēc skolas aizbrauca uz Īriju, tur divus gadus strādāju fabrikā. It kā pelnīju naudiņu augstskolai,” savas pirmās emigrācijas iemeslu atklāj Baiba. Izrādās, viņa bija iestājusies Latvijas Universitātē Pedagoģijas fakultātē, lai kļūtu par mākslas skolotāju – tā ir otra Baibas kaislība. Naudiņu sapelnījusi, sākusi studēt, tomēr jutusi, ka viņa nav tas cilvēks, kuru saista ilgmācīšanās. “Man patīk kursi, mācības, kuras var ātri apgūt kādu mēnešu vai pusgada laikā, bet ne četrus gadus. Tad atkal aizbraucu uz Īriju, pavadīju tur gadu, atgriezos un atkal stājos augstskolā, tepat Cēsīs, Biznesa augstskolas Turība filiālē viesmīlības specialitātē. Pēc pusgada atkal aizgāju prom, nevarēju sevi nostabilizēt,” sevis meklējumus neslēpj Baiba.


Otrās mājas

Kā jaunā māmiņa Itālijā Baiba nekādas privilēģijas nav saņēmusi. “Itālijā izjutu, ka Eiropas Savienības pilsoņiem ES nav tik daudz priekšrocību, kā tiem, kuri iebrauc no citām valstīm ārpus ES. Var uzturēties, var dzīvot, bet palīdzību saņemt nevar. Kad dzemdībās bija jāveic ķeizargrieziens, slimnīcā izrādījās, ka man kaut kas līdz galam nav nokārtots ar apdrošināšanu. Vai nu jāmaksā milzīga summa, vai nevaru dzemdēt. Par laimi, man bija saprotošs ārsts, kurš dokumentos to nokārtoja. Itālijā, ja nestrādā un nav nokārtoti dokumenti, neko par brīvu nevar dabūt. Ar dēlu līdz viņa bērnudārza vecumam nodzīvoju pa mājām, pēc tam jau atsāku strādāt bārā,” stāsta Baiba. Pastrādājusi arī īstā restorānā un tā bijusi laba pieredze apkalpošanas sfērā.

Uz Latviju ar ģimeni braukuši katru gadu. Maksam šeit patīk. “Latvija bija kļuvusi par otrajām mājām. Man bija svarīgi, lai Sebastjans nezaudētu kontaktu ar maniem radiem. Tad pirms pieciem gadiem šeit iegājāmies īpašumu – lauku māju pie Priekuļiem, ko arī atjaunojam. Ar to arī viss sākās – ir māja un pamazām sāka veidoties plāns par pārcelšanos uz Latviju,” stāsta Baiba, viņa turpina: “Pirms pāris gadiem Itālijā mums piederēja zelta uzpirkšanas veikaliņš. Itālijā tolaik bija tāds bums – pirkt un pārdot zeltu, izlēmām pamēģināt. Bums beidzās, veikaliņa lietas īsti vairs negāja un tad arī šķita, ka pienācis īstais brīdis pārcelties uz Latviju. Sebastjans bija pabeidzis 1. klasi Itālijā un tieši no septiņiem gadiem viņš varēja sākt iet 1. klasē Latvijā.” 


Pielipis temperaments

Baiba mazliet samulst, nopūšas, tad atzīstas, ka noslinkojusi – Itālijā ģimenē un ar dēlu runājusi itāliski. Latvijā mazais puika ieradies, latviešu valodu nezinot. “Bet saprasties ar radiem nekad nav bijusi problēma. Man jau pašai no itāļiem ļoti pielipis viņu temperaments, žestikulācija un es negribu itāļu valodu pazaudēt. Makss latviski daudz saprot, bet vēl nerunā gan. Taču veikalā, ja gadās kādas situācijas, pāriet uz angļu valodu, tur problēmu nav,” atzīst Baiba.

Kā Maksa mamma reaģējusi uz ģimenes pārcelšanos? Baiba atklāj: “Saprotoši. Maksa tuvinieki mūs atbalstīja, jo katrai ģimenei jāiet savs ceļš. Maksa mamma atbrauc uz Cēsīm, viņiem ar Sebastjanu ir laba saikne.” Sebastjans tagad nu jau pabeidzis 2. klasi, viņš mācās Cēsu 1. pamatskolā, kur mācījusies arī Baiba. Pirms tam puika vasarā divus mēnešos saziņu apguvis bērnudārzā. “Jau 1. klases beigās viņš smuki runāja latviski. Skolā viņam ir draugi – domāju, ka ir iedzīvojies. Vienīgais, ko varu pārmest – reemigrantu bērniem skolās bija paredzēti skolotāji asistenti, lai palīdzētu šiem bērniem aklimatizēties, bet mēs tādu nedabūjām, nesot bijis līdzekļu,” saka Baiba. Kamēr Sebastjans mācās latviešu skolā un jaunajai ģimenei te ir darbs, Baiba jūtas apmierināta ar pieņemto lēmumu. 

Bekko ir kaut kas pa vidu starp kafejnīcu un restorānu. Tiem, kas bijuši Itālijā, būs pazīstams omulīgais trattoria stils. “Par laimi, dīkstāves pabalstu saņēmām, tas palīdzēja noturēt manus darbniekus,” stāsta Baiba, viņa turpina: “Pagaidām droši vien strādāsim tikai nedēļas nogalēs, bet raudzīsimies, kāds būs pieprasījums. Pavisam aizvērt ciet Bekko negribētos, esam te ieguldījuši daudz darba. Šogad ziemā paši sākām gatavot dželato saldējumu, to arī šosezon piedāvāsim. Bet pagaidām vitrīna tukša, jo uz Itāliju netiekam. Līdz tam no Itālijas paši ievedām sierus, desiņas, gaļiņas, olīveļļu, ko pārdevām. Pagaidām viss apstājies.” Kafejnīcā pie sienām ir apskatāmas Brešas pilsētas ainiņas. Apmeklētāji bieži vien domā, ka tās ir kādas Latvijas pilsētas bildes. 

Baiba Bārda uzskata – dzīves mērķi piepildās tikai tiem, kuri paši ir gatavi ko darīt to realizēšanas labā. “Nevienā valstī nauda no debesīm nekrīt. Itālijā ir tāds bezdarbs! Īrijas fabrikā strādājot un tur dzīvojot – tas bija briesmīgi! Tā nav normāla dzīve, tad es labāk izvēlos mazāk naudiņas, bet aizejot mājās, satikt ģimeni, draugus. Es neticu, ka tie, kuri atrodas ārzemēs, strādā savus sapņu darbus. Tam neticu.”


Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta Atgriežoties mājās saturu atbild SIA Izdevniecība Dienas Mediji.   

 

Top komentāri

Ex Cēsinieks Jānis
E
Esot Cēsīs , vienmēr iegriežos Bekko = garšīgas picas un siera plate, labs Pinot Bianco vīns un nesamākslota, vienkārša apkalpošana . Noteikti apciemošu vēl!
Sēņotājs
S
Ja jau traktieris saucas Bekko, noteikti ir gardi sēņu ēdieni ?!
Three little girlas
T
Cerams, ka "atgriezās ar mīlestību" uz Latviju.
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Politika

Vairāk Politika


Rīgā

Vairāk Rīgā


Novados

Vairāk Novados


Kriminālziņas

Vairāk Kriminālziņas