Iesākumā gribu jums uzdot jautājumu kā vienam no Latvijā pārsvarā izmantoto divu dažādu pētījumu par ēnu ekonomikas īpatsvaru tautsaimniecībā autoriem. Lai gan jūsu un kolēģu un Austrijas profesora Frīdriha Šnaidera aprēķini ir atšķirīgi vairāku procentpunktu robežās, tomēr abos gadījumos tie pārsvarā ir virs 20% no iekšzemes kopprodukta (IKP), kas absolūtos skaitļos naudas izteiksmē – būtībā miljardos – tomēr ir iespaidīgs apjoms. Kur tā nauda paliek?
Es sākšu mazliet no cita punkta. Ja man pēc būtības būtu jāraksturo, kas vispār notiek ar ēnu ekonomikas mazināšanu Latvijā, nākas secināt, ka, manuprāt, politikas veidotāji Latvijā arvien labāk māk izlikties, ka viņi ēnas mazina. Realitātē tie darbi nemaz nav tik labi plānoti, kur nu vēl ieviesti. Protams, tas nenozīmē, ka viss būtu slikti, un tā nevar teikt, jo progress ir. Viena no pozitīvām lietām, ko var novērot un kas man ļoti patīk – ka arvien augstāka līmeņa cilvēki iesaistās ēnu ekonomikas mazināšanā, tostarp Finanšu ministrijas valsts sekretāres vietniece Olga Bogdanova ir viens no tādiem piemēriem. Manuprāt, viņa ir ļoti kompetenta, izprot datus. Arī finanšu ministrs Arvils Ašeradens ir aktīvi iesaistījies šajā procesā. Mēs ar pašreizējo finanšu ministru esam diskutējuši par ēnu ekonomikas mazināšanu jau krietni sen, un atceros – kad viņš bija ekonomikas ministrs, viņš ļoti aktīvi uzsāka šo darbu, taču savā ziņā politiskās karjeras dēļ atgāja no šī jautājuma (pēc darba ekonomikas ministra amatā A. Ašeradens kādu laiku darbojās kā Saeimas deputāts, bet 14. Saeima viņu apstiprināja finanšu ministra amatā – red.). Tagad viņš atkal ir pieslēdzies ēnu ekonomikas mazināšanas jautājumiem, noteikti pats redzēdams, ka nekas daudz pa vidu nav darīts. Un uzsvēršu – arī no jaunās Valsts
Visu sarunu lasiet avīzes Diena trešdienas, 21. februāra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt klikšķinot šeit!
Raksta cena: €1.00