Aizgājējam kapā līdzi dota zivju maltīte, par ko liecina zivju kaulu slānītis ap mirušā galvaskausu. Zināms, ka senatnē šī bija īpaši izdevīga vieta zvejai, kā arī upes gliemeņu vākšanai, jo apmetnē uzkrājušās toreizējo iedzīvotāju pārtikas paliekas - galvenokārt zivju kauli un saldūdens gliemeņu čaulas. Zivju ievietošana kapā savukārt liekot domāt, ka zvejai bija nozīmīga vieta arī seno ezera piekrastes iedzīvotāju rituālos un pasaules skatījumā.
Riņņukalna apmetne ir Ziemeļeiropā unikāla senā dzīvesvieta, kur iegūstama bagātīga informācija par seno iedzīvotāju uzturu un dzīvesveidu ceturtajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras. Šajā Eiropas reģionā vēl nebija plaši attīstījusies zemkopība un lopkopība. Lai gan izrakumi Riņņukalnā iepriekš veikti jau 19.gadsimtā, ar mūsdienās pieejamajām analīzes metodēm iespējams daudz precīzāk un detalizētāk raksturot seno cilvēku ikdienas dzīvi, skaidro Bērziņš.
Arheologi pašlaik pēta apmetnes dziļākos slāņus, lai noskaidrotu, kad cilvēki pirmoreiz apmetās šajā vietā, un kā laika gaitā mainījās viņu dzīvesveids. Taču izrakumos uziet neskartu apbedījumu esot necerēta veiksme.
Tieši virs kapa saglabājusies ugunskura vieta, kura visticamāk arī saistāma ar apbedīšanas vai mirušo piemiņas rituālu: tajā atrasts dedzināts sarkanais okers, kas plaši izmantots akmens laikmeta apbedīšanas parašās, arī lauskas no sasistiem māla traukiem.
Arheologu izraktā grunts tiek skalota caur smalku sietu, lai iegūtu pašus sīkākos cilvēka darinātos priekšmetus, kā arī zivju, zīdītāju un putnu kaulus, gliemju čaulas, riekstu un sēklu paliekas. Izmantojot jaunākās digitālo tehnoloģiju iespējas, arheoloģiskie slāņi tiek dokumentēti ar fotogrammetrijas metodēm, no daudziem fotoattēliem izveidojot detalizētu telpisko modeli.
Izrakumus Riņņukalna apmetnē veic pētnieku komanda no Baltijas un Skandināvijas arheoloģijas centra un no Latvijas Universitātes kopā ar Latvijas Universitātes un Ķīles universitātes studentiem. Iegūtos materiālus analizēs speciālisti no abām valstīm.
Izrakumi turpināsies arī nākamgad.
Zinātnisko projektu vada vācu pētnieks Haralds Libke, bet finansē Vācijas pētniecības fonds.