Savdabīgo situāciju atspoguļo statistikas dati. Pēc Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) ziņām varētu šķist, ka to strādājošo skaits, kas saņem minimālo algu vai mazāk, pēdējo 15 gadu laikā vairāk nekā dubultojies. Taču tā gluži nav. Kopš 2009. gada strādājošo īpatsvaru ar minimālo vai mazāku algu straujo kāpumu ietekmējusi rādītāja jaunā aprēķina metodoloģija.
Datu avots 2000.–2008. gadā ir CSP darba samaksas apsekojums. Tajā uzņēmumi sniedza informāciju par pilna laika darbiniekiem, kuru algas neietekmēja prombūtne. Savukārt no 2009. gada ir aprēķini pēc VID datiem, kuros ieskaita gan pilnā, gan nepilnā laikā, ar un bez prombūtnes nodarbināto algu. Ja darbinieks strādā vairākās darba vietās, ienākumus par tām visām saskaita kopā, informē CSP pārstāve Beate Danusēviča.
Apskatot 2009.–2015. gada datus, strādājošo ar minimālo vai zemāku algu īpatsvars palielinās no 2009. līdz 2011. gadam, sasniedzot augstāko vērtību – 28,2%. No 2012. gada šo nodarbināto skaits samazinās, bet no 2014. gada rādītājs atkal aug.
Nav šaubu, ka minimālo algu vai mazāk saņēmušo cilvēku skaits krīzes laikā pieauga, jo šis rādītājs turpināja kāpt arī tad, kad vidējā alga samazinājās, taču tikpat droši, ka liela loma ir datu avota izmaiņām, norāda DNB bankas ekonomikas eksperts Pēteris Strautiņš. Viņš akcentē, ka patēriņu ekonomikā ir daudz vieglāk pamanīt nekā ienākumus. "IKP dati vēsta, ka privātais patēriņš Latvijā pērn bija ap 14 miljardiem eiro. Tātad ap 700 eiro mēnesī uz iedzīvotāju. Ja mēs no kopējā privātā patēriņa izslēdzam sociālā budžeta tēriņus, bet atlikumu izdalām uz ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem, jau iegūstam vairāk nekā 1000 eiro patēriņu mēnesī uz cilvēku. Vai šādā gadījumā tik lielam skaitam cilvēku būtu motivācija strādāt par summu, kas ir tikai apmēram trešdaļa? Tas nešķiet ticami."
Arī citas norādes liecina, ka faktiski tik mazus ienākumus saņem daudz mazāka cilvēku daļa. Piemēram, lielo veikalu tīkli saviem darbiniekiem tirdzniecības zālēs mēdz maksāt vairāk par minimālo algu. Šis darbs ir tipisks piemērs pirmajam solim darba tirgū cilvēkiem ar nelielām iemaņām un pieredzi.
Atrast cilvēkus, kuri gatavi strādāt par minimālo algu, Rīgā ir grūti gandrīz jebkuram postenim. Situācija attālākos reģionos gan var būt atšķirīga.
No minimālās algas kāpuma ir acīmredzami ieguvumi. Piemēram, tiek paaugstināts slieksnis, zem kura nevar "palīst", ienākumus slēpjot ar aplokšņu algu, vairākiem desmitiem tūkstošu cilvēku tiešām ienākumi pieaugs. Savukārt pārāk strauja minimālās algas celšana var arī kaitēt, jo daļai darbinieku ar zemāku kvalifikāciju, īpaši ekonomiski mazāk aktīvos reģionos, tas var apgrūtināt darba atrašanu.
No nākamā gada minimālā alga Latvijā pieaugs no pašreizējiem 360 eiro līdz 370 eiro.
Visu rakstu lasiet trešdienas, 2.decembra, avīzē Dienas Bizness!