Fragments no intervijas:
Kā vērtējat jau ilgstoši Latvijā notiekošās diskusijas par termiņuzturēšanās atļauju (TUA) nosacījumiem?
Cilvēkus, kas pretendē uz TUA, šī ilgstošā neskaidrība ļoti satrauc. Nav skaidri spēles noteikumi, kas nez kāpēc tiek mainīti, kā saka, esot uz tilta pār mutuļojošu upi. Sākušas pat klīst baumas, ka jau izsniegtās atļaujas varētu ar atpakaļejošu datumu tikt atņemtas, nepagarinātas. Tas cilvēkus dzen panikā. Kā zināms, tiem, kam ir šīs atļaujas, saskaņā ar noteikumiem reizi gadā jāstājas ierēdņu priekšā ar visām ģimenēm, jāapliecina sava vēlme turpināt TUA programmu.
Kā šī situācija ietekmē bankas?
Nosacījumu maiņa, protams, neapmierina arī bankas. Jau tā šie spēles noteikumi nav tie labākie - iekārtoties uz dzīvi Spānijā noteikti būtu lētāk, ekonomiski izdevīgāk nekā Latvijā. Klāt vēl laika apstākļu faktors. Bankas TUA iegūšanas procesā ir kā finanšu, ekonomikas pārneses rīks - cilvēki, kuri iegūst TUA, atver kontus vietējās bankās. Vairums izvēlas Latviju kā otro dzīvesvietu pretēji kopējam viedoklim, ka TUA formē, lai vizinātos pa Eiropu. Ir, kas pārceļas uz dzīvi šeit pilnībā. Viņi tērē Latvijā savu naudu, veido biznesu, investējot savus līdzekļus vai piesaistot tos no mūsu bankām. Likumu nemainīgums šādā situācijā ir ļoti būtisks - ja mēs finansējam cilvēkus, kas nav droši par savu vietu Latvijā, tas ne pie kā laba nevar novest.
Es nesen lasīju aģentūras LETA apkopoto statistiku par Baltijas valstu bankām. Latvijas banku aktīvi ir lielāki nekā Lietuvas un Igaunijas bankām. Taču izsniegto kredītu ziņā Latvijas bankas atpaliek no abām kaimiņvalstīm. Mūs apdzinusi pat Igaunija, kura ir mazāka par Latviju. Mūsu bankas atpaliek no Lietuvas un Igaunijas bankām arī peļņas ziņā. Ko tas nozīmē? Ka nauda pie mums stāv neizmantota. Tās ir vairāk nekā kaimiņvalstīs, bet tā netiek likta lietā.
Kāpēc? Nav klientu?
Klienti ir, bet mēs baidāmies šo naudu izdot. 2008., 2009. gadā bija katastrofāla situācija pasaules ekonomikā, dabīgi, ka tajā skaitā arī Latvijā. Kad pieņēma programmu par TUA apmaiņā pret investīcijām, tas bija būtisks grūdiens ekonomikai - tas bija redzams pat ar neapbruņotu skatu. Ja 2008. gadā Jūrmala izskatījās pamesta - pie īpašumiem bija izlikti uzraksti «Pārdod», tad jau 2010. gadā lielā tempā tika būvētas jaunas ēkas, šobrīd Jūrmala ir pieblīvēta ar jauno apbūvi. Piedāvājums būtiski pārsniedz pieprasījumu tirgū. Bet pieprasījumu nosaka pamatā cilvēki, kas pretendē uz TUA apmaiņā pret investīcijām.
Politiķi neprot rēķināt vai tās ir bailes?
Es redzu, ka viņi no kaut kā baidās. No viņu puses taču jau izskanējis, ka desmit tūkstoši TUA saņēmēju - tā jau esot konkrēta armijas vienība. Ja šis skaitlis pareizs, tad no šiem cilvēkiem 60% ir vecmāmiņas, sievasmātes un bērni. Jo TUA tiek formēta ģimenei, nevis vienam atsevišķam ģimenes loceklim. Būtiski ņemt vērā, ka uz rietumiem tiecas cilvēki, kuriem tuvas ir rietumu vērtības, ne jau tie, kas gribētu redzēt lielo vareno Krieviju, kas tur pavadā visu pasauli, kas pats par sevi ir smieklīgi. Man sanāk daudz runāt ar TUA saņēmējiem, viņi saka: jūtam sarūsējušā dzelzs priekškara kustību; jāpērk īpašumi rietumos, jāpārceļas prom no Krievijas. Un tā tas ir - tas, kas notiek Krievijā, ir kaut kāds ārprāts. Ne velti gudrākie, tālredzīgākie cenšas nodrošināt sev iespēju nepieciešamības gadījumā aizbraukt. Es šodien lasīju, ka tur ieviestas jaunas stingras prasības arī tūristiem - iebraucot jādeklarē precīzs pārvietošanās Krievijā maršruts. Gluži kā padomju laikos!
Ja tagad ar likumu ierobežo Krievijas pilsoņu iespējas, mēs faktiski paši ar to darām labu kaimiņvalsts režīmam. Sanāk, ka ar savu rīcību spiežam cilvēkus pieņemt esošā prezidenta darbību, pat ja viņi tam nepiekrīt.
Kultūrvide Latvijā ir konkurētspējīga? Bieži dzirdētas bažas, ka Jūrmalā vairs nebūs labi zināmo Krievijas festivālu. Tam ir nozīme?
Manā skatījumā tam nav nekādas nozīmes. Es nesen par šo tēmu diskutēju ar vienu Baltkrievijas pilsoni. Viņš nez kāpēc bija iedomājies - ja aizbrauc tādi lieli pasākumi kā Jaunais vilnis, tad strauji kritīsies pieprasījums pēc mūsu nekustamajiem īpašumiem. Bet tās ir absolūti nesaistītas lietas! Es, piemēram, saviem draugiem vienmēr iesaku pirkt īpašumus nevis Jūrmalas centrālajā daļā, bet attālāk no Dzintaru koncertzāles. Jo vasarā tās tuvumā nebija iespējams mierīgi dzīvot lielā trokšņa un milzīgās cilvēku masas dēļ - tā ir laba biznesam, bet ne atpūtai.
Jā, Jaunais vilnis deva mums papildu reklāmu. Bija cilvēki, kas, pirmo reizi atbraucot, uz emocionālā viļņa lēma par īpašumu iegādi, bet tādu bija samērā maz. Vairums uzņēmēju īpašumus pērk ne jau karnevāla atmosfēras ietekmēti, bet gan rūpīgi pārdomājot savus ieguldījumus. Viņiem būtisks komforts, vide, arī kultūrvide, taču ne tādā nozīmē, lai pa tuvējām ielām noteikti staigātu Alla Pugačova vai būtu dzirdama viņas balss. Daudziem Operas nama apmeklējums šķiet daudz pievilcīgāks. Varbūt šķiet dīvaini, bet Krievijas uzņēmēji šobrīd drīzāk izvēlas vietas, kur nav jau priekšā viņu kaimiņi. Lai var atpūsties no tās vides, kurā viņi šobrīd atrodas. Tas ir kā izslēgt televizoru, kas nomocījis ar savu saturu, kā tas šobrīd ir Krievijā. Aizbraukt un atpūsties, ne tikai fiziski, bet arī morāli, no tā ārprāta, ko viņi tur redz. Līdz ar to tas, vai te notiek lielie pasākumi vai ne, investoru interesi neietekmē. Nu nebūs vieni pasākumi, būs citi. Tie paši mūziķi tāpat šurp brauks un uzstāsies, jo tā ir iespēja nopelnīt honorārus stabilā valūtā eiro, nevis Krievijas rubļos. Domājat, ka viņi raujas uz Sočiem pelnīt Krievijas rubļus?
Visu interviju lasiet trešdienas, 28.janvāra, avīzē Diena!