Ik gadu skaitām iekšzemes kopproduktu, ik gadu visā Latvijas teritorijā pašvaldības veido izlīdzināšanas fondu un to pārdala un izrādās, ka bez dotācijām var pastāvēt vien Rīga un Pierīga. To parāda 2020. gada dati, bet tendence nemainās arī šogad. Ārpus Rīgas reģiona viss ir dotējams 2010. gadā Pašvaldību izlīdzināšanas fondā līdzekļus vēl iemaksāja tādas pašvaldības kā Jelgavas pilsēta, Ogres novads, Ventspils un Valmiera. Liepāja ne deva, ne prasīja naudu no fonda, līdzīgi arī Rēzekne, Cēsu novads, Lielvārdes novads, Ozolnieku novads. 2020. gadā neviena pašvaldība ārpus Rīgas un Pierīgas pašvaldību izlīdzināšanas fondā naudu neiemaksāja. Jāpiebilst, ka izlīdzināšanas fonda maksājumus pārrēķinājām atbilstoši 2023. gada situācijai un dalījumam plānošanas reģionos
Ārpus Rīgas reģiona viss ir dotējams
2010. gadā Pašvaldību izlīdzināšanas fondā līdzekļus vēl iemaksāja tādas pašvaldības kā Jelgavas pilsēta, Ogres novads, Ventspils un Valmiera. Liepāja ne deva, ne prasīja naudu no fonda, līdzīgi arī Rēzekne, Cēsu novads, Lielvārdes novads, Ozolnieku novads. 2020. gadā neviena pašvaldība ārpus Rīgas un Pierīgas pašvaldību izlīdzināšanas fondā naudu neiemaksāja. Jāpiebilst, ka izlīdzināšanas fonda maksājumus pārrēķinājām atbilstoši 2023. gada situācijai un dalījumam plānošanas reģionos.
2010. gadā valsts dotācija, kas papildināja fondu, bija vien 8,5 miljoni latu, bet 2020. gadā tā veidoja gandrīz 184 miljonus eiro. 2021. gadā jau 198,7 miljonus eiro. Pēc pašvaldību reformas 2022. gadā provizoriskie dati rāda, ka dotācijām vajadzēs mazāk, aptuveni 81 miljonu eiro, tomēr kopumā reģionālās reformas izraisītās izmaiņas nepriecē. Pašvaldību ieņēmumi 2022. gadā pēc dotācijām paliek gandrīz nemainīgi – kopumā aptuveni 1,76 miljardi eiro. Gadā, kad inflācija pēdējos mēnešos pārsniedza 20% robežu! 2023. gadā tiek prognozēts, ka Rīga izlīdzināšanas fondā iemaksās gandrīz divas reizes vairāk nekā 2020. gadā – 124 miljonus eiro. Pēc provizoriskiem aprēķiniem maksātāju sarakstā šogad paliek Jūrmala (9 milj.), Ādaži (4,3 milj.), Ķekava (4,8 milj.), Mārupe (12 milj.), Ropaži (7,2 milj.), Saulkrasti (0,8 milj.) un mazliet iemaksās Olaine.
Iznākums ir acīmredzams – reģionālā reforma nav mainījusi situāciju. Rīga un Pierīga maksā, pārējā Latvija ir dotējama.
Vērtību ražo Rīgā
Paraugoties uz to, kur Latvijā 2020. gadā rodas IKP, ir redzams, ka pašvaldību izlīdzināšanas fonds vien atspoguļo IKP sadalījumu valstī. Proti, 69,1% no Latvijas IKP tiek radīts Rīgā un Pierīgā, turklāt Rīgā rodas 52,9% no Latvijas IKP. Tas arī ir redzams Pašvaldību izlīdzināšanas fonda iemaksās un izmaksās.
Par Latvijas IKP veidošanos kopumā kritika tika izteikta arī 2010. gadā, uzreiz pēc pagājušās krīzes.
Sākoties jaunam krīzes aplim, 2020. gadā vēl aizvien Latvijas produktivitāte ražojošās nozarēs stipri atpaliek no Eiropas vidējā rādītāja. OECD 2019. gadā norāda, ka, lai celtu dzīves līmeni, ir jāpanāk straujāka produktivitātes izaugsme.
Ir arī saprotams, ka tieši ražojošās nozares ir tās, kas izaicinājumu var pieņemt. Nav iespējams panākt lielāku produktivitāti no pasažieru autobusa vadītāja vienā maršrutā. Viņa algu nosaka nevis produktivitāte, bet valsts kopējais dzīves līmenis. Zviedrijā autobusa šoferis saņem vairāk nekā Latvijā, bet Latvijā vairāk nekā Bulgārijā.
Rīgas plānošanas reģiona saražotais kopprodukts par kārtu pārsniedz citos plānošanas reģionos radīto un šo tirgus tendenci pārlauzt ar vienu vai dažiem lēmumiem nav iespējams, vispirms būtu jātiek galā ar kļūdām.
Kļūdainie risinājumi
Jau kopš 1997. gada ir bijuši visdažādākie mēģinājumi lauzt stereotipu, ka viss notiek Rīgā. Piemēram, speciālo ekonomisko zonu radīšana bija mēģinājums atrast potenciālu reģionos, un kaut kas no visa arī ir izdevies. Kur slēpjas kļūdas? Šķiet, visu laiku būtiskākā kļūda ir nevis tas, ka nav saprasta produktivitātes celšanas vajadzība, bet gan tas, ka to nereti saprot ačgārni, no otra gala. Proti, pareizi būtu domāt, ka investējot ražo vairāk produkcijas laika vienībā un tad gūst lielāku peļņu. Bet dzīves realitāte parāda, ka nereti domāšana sākas no otra gala! Lai saglabātu peļņu, gudro par vajadzīgā darba izpildi. To klasiski un uzskatāmi var novērot nelielās pašvaldības, piemēram, sētnieku darbā. Gadu no gada sētniekiem jāslauka garāks ielas posms, jo valsts ceļ minimālo algu. Jāmaksā ir vairāk un sētnieks kļūst "produktīvāks". Sekas var redzēt sniegotās ziemās. Nelaime, ka līdzīgi ir spiesti domāt arī uzņēmumi, kuri pie minimālās algas paaugstināšanas uz 1. janvāri nav gatavi investēt, lai celtu produktivitāti, vai arī biznesa modelis neparedz iespēju to celt. Jau pieminētie autobusu šoferi nekļūs produktīvāki tajā pašā maršrutā. Te arī parādās "viedi" risinājumi no otra gala, piemēram, autobusu vadītājam nemaksā par galapieturā pavadīto pusstundu, par ko iepriekš maksāja. Gatera zāģerim jāpaliek ilgāk, bet maksā tikai par 8 stundām.
Noslēgumā politiķi nāk pie atziņas, ka valstī ir labās nozares, kas maksā labas algas un dod lielu pievienoto vērtību, un ne tik labās nozares, no kurām labuma neesot, un paziņo, ka mums vajag augstas pievienotās vērtības ražotnes, un klusi čukst, ka tās, kas nedod kārtīgu pienesumu, nav vajadzīgas.
Šādu domāšanu vulgarizējot, var teikt, ka ir redzama vēlme laukstrādniekus pārkvalificēt par programmētājiem un tā valstī tikt pie pārticības, tomēr rezultātā mūsu laukstrādnieki rodas Rietumeiropas laukos. Lauksaimniecība nav vienīgā nozare, kur problēmu var identificēt.
Kādēļ var pastāvēt šāda produktivitātes celšana uz papīra, kas, citiem vārdiem sakot, ir slikti ekspluatācijas piemēri, kuri balansē uz likumības robežas? Kādēļ uzņēmējdarbībā reģionos vēl aizvien produktivitātes dilemmu mēģina risināt, spiežot darbinieku strādāt par zemāku samaksu vai ilgāk bez samaksas? Viena no problēmām ir darbinieku mobilitāte, kas vairotu konkurenci! Ja vilciens no Liepājas un Daugavpils Rīgā ierastos divās stundās, algas, IKP uz iedzīvotāju un citi makroekonomiskie parametri kļūtu salīdzināmi. Šobrīd papildu problēma ir ēnu ekonomikas pieaugums.
Enerģijas cenas ražojošās nozarēs ir galvenais konkurētspējas zuduma iemesls un pēc noklusējuma viens no veidiem, kā izlīdzināt zaudējumus, ir darbinieku atlīdzības pieauguma ierobežojumi. Proti, daži uzņēmumi tiks slēgti, citos maksās aploksnēs. Tāda var izskatīties šā gada kļūda!
Kā izbēgt no sociālisma ēnas
Jau iepriekš aprakstījām situāciju Latvijas reģionos, kur atklājās visai bēdīga aina. Proti, daļā novadu vairāk nekā puse strādājošo nodarbināti publiskajā sektorā vai, vienkārši runājot, tērētāju ir vairāk nekā naudas ražotāju. Tādēļ pirmās sociālisma zāles ir mainīt strādājošo proporciju par labu privātajam sektoram un tikai pēc tam ir jēga domāt par produktivitātes celšanu.
Pārejot pie produktivitātes, ir skaidri jānošķir nozares, kurās to iespējams efektīvi celt, un par pārējām jādomā no cita skatu punkta. Proti, nevar prasīt autobusa šoferim strādāt efektīvāk, lai gan ir iespējams pasažierus pārvadāt ar vilcienu. Piemēram, pasažieru vilciena regulāra ikdienas kustība maršrutā Rīga–Liepāja, visticamāk, atpestītu valsti no vairāku autobusu reisu dotēšanas ik dienu. Līdztekus ir jautājums – vai kāds, palielinot minimālo algu, ņem vērā uzņēmēju spēju paaugstināt produktivitāti zemu atalgotās profesijās? Pretējā gadījumā iznāk, ka, ceļot minimālo darba algu, iznīcinām darba vietas!
Kā paturēt strādājošo, kas nodarbojas ar mērķtiecīgu pārkvalifikāciju? Kas notiek ar uzņēmumiem, kuri beidz pastāvēt? Ja nevēlamies iegūt pilnībā dotējamus apgabalus, kā paturēt reģionālo uzņēmēju apritē konkrētajā vietā? Runa ir par aktīviem cilvēkiem, kuri ir spējīgi izpildīt valsts birokrātiskās prasības, spējīgi mobilizēt un organizēt! Kā viņu darbībai piegādāt laikmetam atbilstošu tehnoloģiju, lai dzīve reģionā turpinātos?
Cik ilgi Rīga spēs?
Katra minimālās algas celšana patiesībā ir administratīva prasība pēc augstākas produktivitātes privātajā sektorā, kurai ne vienmēr ir segums, tādēļ arī valsts ir līdzatbildīga.
Deklaratīvs paziņojums, ka varam iztikt bez zemas pievienotās vērtības nozarēm, nepalielina produktivitāti, bet gan noved pie nozaru zaudēšanas vai samazināšanas, jo produktivitātes pieauguma temps ir zemāks par minimālās algas izaugsmes tempu.
Proti, ir jāinvestē cilvēkos, izglītībā un zinātnē, jo pat no Lietuvas un Igaunijas mūsu rūpniecības produktivitāte 2020. gadā atpaliek aptuveni par 20%.
Noslēgumā šie dati parāda, ka patlaban Rīga un Pierīga visus atbalsta, tomēr arī šis kumeļš gurst. Rīgā atšķirībā no Viļņas un Tallinas iedzīvotāju skaits samazinās.