Intervijas fragments. Visu interviju lasiet pirmdienas, 4.jūlija, laikrakstā Diena!
Atšķirībā no iepriekšējā ministra, kurš pats visu gribēja izlemt, jūs lemšanu vairāk deleģējat dažādu jomu ekspertiem?
Absolūti noteikti. Ministra funkcija manā skatījumā ir mācēt salikt cilvēkus kopā, pārraudzīt, lai visa nozare attīstītos. Protams, grūtības rada tas, ka no vienas puses ir pacienti ar savām vajadzībām, no otras - ārsti. Man ir jābūt par abiem. Tomēr manā skatījumā šobrīd svarīgākais, lai mēs sākam skatīties no pacienta pozīcijas, lai process, ko veicam, piemēram, pasūtot pakalpojumu, ir orientēts uz to, kāds būs pacienta ieguvums. Līdz ar to ļoti svarīgs ir arī pakalpojumu izvietojums - jāsaprot, ka pacients ir ne tikai Rīgā, bet arī visā pārējā Latvijā, mums ir ļoti skaidri jāpasaka, kurā vietā kādi pakalpojumi tiks sniegti. Šajā ziņā mēs gaidām Pasaules Bankas ekspertu ziņojumu, kādam ir jābūt pakalpojumu klāstam un kurās vietās.
Jebkuri uzlabojumi prasa papildu finanšu ieguldījumus. Zinām, ka ekonomika neattīstās tik strauji, kā gribētos. Tiksiet galā, ja naudas nebūs tik daudz, cik vajag?
Brīnumi nevar notikt, ja nebūs naudas. Es ļoti ceru, ka man izdosies pierādīt tās nepieciešamību un vismaz nākamajā gadā noteikti būs iespēja dabūt papildu finansējumu. Esmu noskaņota arī parādīt, kur līdzekļus ieguldām un kāds būs rezultāts.
Kādas ir galvenās prioritātes?
Onkoloģiskie pacienti, grūtniecības vadība, ģimenes ārsti un neatliekamā palīdzība - tur redzu pašas akūtākās vajadzības. Mērķus pati sev esmu iedalījusi trīs termiņos - tādi, kuros ātri jāsasniedz rezultāti, tad vidējā termiņā un ilgtermiņā sasniedzamie rezultāti. Ja runājam par īstermiņa, ātri ieviešamas pārmaiņas onkoloģijas jomā - lai pacienti tiek uz izmeklējumiem desmit dienu laikā.
Skaisti skan. Kā to panākt?
Vispirms jānodefinē, kādam izmeklējumam ir jābūt un ko no tā sagaidām. Lai nebūtu dubulto izmeklējumu. Ja mums gadā tiek reģistrēti aptuveni 11 tūkstoši jaunu onkoloģisko pacientu un apmēram par 22 tūkstošiem ir izteiktas aizdomas, ir ļoti svarīgi, lai gan ārstam ir iespēja ātri pārbaudīt, vai tās aizdomas apstiprinās vai ne, gan pacientam, kuram tādas ir izteiktas.
Nākamā prioritāte ir grūtniecības aprūpe un vadība, ņemot vērā, ka mums disbalansa tarifā dēļ ir problēmas ar ginekologiem stacionāros. Vēl prioritāte ir neatliekamā palīdzība, kas ir tā slimnīcas sadaļa, kura uzņem pacientus 24 stundas diennaktī septiņas dienas nedēļā režīmā, - tur diezgan lielas problēmas ar cilvēku resursiem. Ceturtais, kas ļoti cieši saistīts ar iepriekšējo, ir ģimenes ārstu stiprināšana - ja mēs runājam par tiem kā par piramīdas pamatni, tai jābūt pietiekami stiprai, lai visa konstrukcija stabili turētos. Jāsaprot, ka jebkuras jomas speciālists konsultē tikai par kaut kādu ļoti konkrētu saslimšanu, bet ģimenes ārsts seko līdzi pacienta veselībai kopumā. Un mums ir labi, gudri un lieliski ģimenes ārsti.
Ir labi, gudri un lieliski?
Lielākā daļa - noteikti!
Ik pa brīdim arī ģimenes ārstu godaprāts ticis apšaubīts, bijuši skandāli par pacientu vizīšu pierakstījumiem...
Ziniet, es cilvēkiem ticu, vismaz līdz brīdim, kamēr viņi nav pierādījuši, ka pelnījuši citu attieksmi. Šobrīd esam labi sākuši sarunas, un es domāju, ka mums abpusēji ir vēlme darbu padarīt labi.
Atgriezīsimies pie prioritātēm. Nosaucāt ātri veicamos darbus, kas tālāk?
Ja runājam par vidēja termiņa mērķiem, tie visi saistīti ar valdības rīcības plānā noteiktajiem uzdevumiem, tā ir visu tarifu pārskatīšana. Te ir arī jautājums par to, kā to darām, par papildu finansējumu, finansēšanas modeli, pakalpojumu izvietojumu visā Latvijā.
Savukārt ilgtermiņa mērķi ir tie, kuru sasniegšanā darbs jāiegulda jau tagad, bet atdeve būs vēlāk, varbūt pat pēc 10-20 gadiem, - tā ir sabiedrības veselība, veselīgs uzturs, aktīvs dzīvesveids, sports, kaitīgo ieradumu mazināšana, tāpat arī rezidentūras pilnveidošana.
Augstskolu vadītāji saka, ka ārstus sagatavojot pietiekamā skaitā, taču tā vājā vieta ir tieši nupat pieminētās rezidentūras iespēju trūkums.
No tiem, kas šobrīd pabeidz studijas, ne visi tiek rezidentūrā. Atlikums patlaban ir kādi 20 procenti, un mums ir jāsaprot, kādā veidā nodrošināsim rezidentūras vietas, ja reiz studiju vietas mēs kā valsts esam pasūtījuši. To svarīgi izrunāt ar abām augstskolām. Attiecībā uz rezidentūras beidzējiem, protams, nepieciešama arī ļoti stingra motivācijas programma - ja cilvēks 13 gadu mācījies, ir visai neloģiski piedāvāt viņam darbu ar ļoti mazu iztiku, īpaši, ja tas ir kaut kur reģionā, kur viņam nav pat iespēju cita veida piestrādēm. Te ir nepieciešama ļoti cieša sadarbība ar pašvaldībām. Ir ļoti labi piemēri. Liepāja ir ļoti daudz darījusi, lai rezidentūras beidzēji dotos pie viņiem. Es zinu, ka Madonā ir īpaša programma, pašvaldības arī citur sāk aktivizēties, un es domāju, ka kaut ko panākt, cilvēkus aicinot pie sevis, var nevis ar pātagas mehānismu, bet tiešām pareiziem motivatoriem. Bet līdz ar to atkal jāatgriežas pie viena un tā paša jautājuma par finansējumu.
Lai piesaistītu speciālistus ārpus Rīgas, tiem jāmaksā lielākas algas nekā galvaspilsētā?
Šobrīd jau rezidentiem tas tā ir - ja dodas uz reģionu, ir lielāka samaksa. Jau šobrīd ir koeficients arī lauku ģimenes ārstiem - ņemot vērā, ka viņiem ir mazākas prakses, bet kapitācijas nauda atkarīga no tā, cik ģimenes ārstam ir pacientu. Ja mēs runājam par finansēšanas modeli, viena no svarīgajām lietām ir, ka mēs nodrošinām pieejamību visā Latvijas teritorijā. Mēs zinām, ka apdzīvotības blīvums dažos reģionos ir... tāds, kāds nu tas ir. Jāsaprot, kā arī tajās vietās vislabāk nodrošināt pakalpojumu pieejamību, kaut, no otras puses, mēs neesam arī tik bagāti, lai uz desmit cilvēkiem turētu ārstu.