Cilvēki pēc atgriešanās Latvijā saskaras ar grūtībām atrast darbu un dzīves dārdzību

Kristīne Ratniece pielika punktu septiņu gadu ilgajai dzīvei Anglijā, jo ilgojās pēc mājām un vēlējās, lai četrgadīgais Ričards un divus gadus vecā Emīlija augtu latviskā vidē. Nedēļu pēc atgriešanās sieviete ir sajūsmā, ka beidzot ir māju un piederības sajūta, taču šajā īsajā laikā darba meklējumi jau sagādājuši vilšanos. "Padzīvojot pirmo nepilno nedēļu, es esmu sapratusi, ka Latvijā ir ļoti mazas algas, arī minimālā. Es uzskatu, ka minimālajai algai jābūt vismaz 500 eiro, jo arī nodokļi, ko atvelk nost, tie 200 eiro, ir daudz. Cenas, kad ieej veikalā, ir tādas pašas kā Lielbritānijā un pat augstākas, tad padomājiet paši, tas ir neprātīgi."

Vēl esot Lielbritānijā, bijis neiespējami atrast darbu Latvijā. Lai arī reemigrācijas plāns, kuram finansējums beidzās pagājušajā gadā un daudzi nosauca par izgāšanos, paredzēja motivēt uzņēmējus veikt darba intervijas ar Skype starpniecību, uzņēmēji Latvijā šo iespēju neizmantojot. Kristīne ar nožēlu secina, ka reemigrācijas plānam iztērēta liela nauda, bet ideja par vienas pieturas aģentūras izveidi tā arī nedarbojas.

Zaķu ģimene no Anglijas Talsos atgriezās pirms gada. Ar sešu gadu laikā Anglijā gūto iedvesmu Dainis tūlīt pēc atbraukšanas vēlējās Talsos izveidot savu mazo uzņēmumu, taču neriskēja Latvijas nestabilās nodokļu politikas un mainīgo prasību dēļ. "Esot tur, Anglijā, to stabilitāti tā kā izjutu vairāk, jutos vairāk drošs par savu nākotni, kā es ģimeni pabarošu vai samaksāšu par nākotni. Te tā kā nejūtu. Anglijā es to pirmo reizi izjutu, ka darba iespējas ir lielākas, un nebija nevienā brīdī sajūta, ka es varētu palikt bez darba vai maizes mutē, es zināju, ka vienmēr kaut kādu darbiņu atradīšu," stāsta Dainis.

Kā jaunajai ģimenei dzīve Latvijā esot pārāk dārga, tāpēc, piemēram, autiņbiksītes joprojām tiek pirktas Anglijā. Cenas Latvijā esot pārāk uzskrūvētas. Taču kopuma par ikdienas dzīvi Talsos Dainis ar ģimeni nesūdzas, un ne reizi nav bijusi doma atkal kravāt koferus emigrēšanai prom. Arī dēls Patriks te iejuties labi. Viņš citiem reemigrantu bērniem skolā palīdz integrēties Latvijā. 

Kristīne Lauriņa ar ģimeni Latvijā atgriezusies pēc Strasbūrā nodzīvotiem 18 gadiem. Tagad Kristīne strādā par franču valodas skolotāju Cēsu Draudzīgā Aicinājuma Valsts ģimnāzijā, Cēsu Jaunajā skolā, un pasniedz franču valodu arī pieaugušajiem. Pēc reemigrācijas Kristīne tagad pavada ikdienu starp darbu Cēsīs un ģimenes mājvietu Jaunpiebalgas novada Zosēnu pagastā. Kristīnei būtu vēlme, lai valsts daļēji kompensētu laucinieku izdevumus par braukšanu uz darbu. Iespējams, tas spētu apturēt cilvēku migrāciju prom no laukiem un lauku izmiršanu. Turklāt agros rītos un vēlās pēcpusdienās Kristīnei jāapstājas vēl Raunas novada Drustu pagastā. Tur bērni mācās Drustu Tautskolā - ne tikai latviskuma ieaudzināšanas īpašās programmas dēļ. Kristīnes dēls un meita dzimuši, auguši un skolas gaitas sākuši Francijā, bet, izņemot Drustu Tautskolu, neviena cita skola neesot spējusi nodrošināt skolotājus-asistentus. Pat ne Cēsis, kas sevi sauc par "reemigrantu čempioni". Tā esot vispārēja valstiska problēma.

"Diemžēl pašlaik ir situācija, ka ir pašvaldības, kas to atbalsta, un ir tādas, kas to neatbalsta, un arī tas, ka naudiņa tiek sadalīta ne tajā īstajā laikā. Bērns atbrauc brīdī, kad naudiņa jau sadalīta, un tad nekā. Es tiešām zinu ļoti daudzas ģimenes, kas neatgriežas tieši šī iemesla dēļ, jo viņi ir pārliecināti, ka bērni neintegrēsies. Ir ļoti daudzas ģimenes, kas atgriežas, bet aizbrauc atpakaļ skolas dēļ," stāsta Kristīne. Kristīne uzskata, ka valstiskā līmenī lielākajā daļā skolu būtu jārod iespēja reemigrantu bērniem un bērniem no etniski jauktajām ģimenēm iziet latviešu valodas intensīvos kursus vēl pirms mācību gada sākuma.