Kā norāda CSP, pēdējo trīs gadu migrācijas rādītāji Latvijā ir stabilizējušies. Laika posmā no 2014. līdz 2016. gadam migrācijas saldo svārstījās no 8 līdz 12 tūkstošiem. Krīzes laikā migrācijas dēļ iedzīvotāju skaits samazinājās par 35 tūkstošiem cilvēku gadā.
No 2014. līdz 2016. gadam samazinājās imigrantu, bet pieauga emigrantu skaits. 2016. gadā Latvijā no citām valstīm ieradās 8,3 tūkstoši cilvēku, kas ir par 1,1 tūkstoti mazāk nekā 2015. gadā un par 2 tūkstošiem mazāk nekā 2014. gadā. Tajā pašā laikā izceļoja 20,6 tūkstoši, kas ir par 0,5 tūkstošiem vairāk nekā 2015. gadā un par 1,6 tūkstošiem vairāk nekā 2014. gadā. Vidēji dienā emigrācijā devās 55 Latvijas iedzīvotāji – 25 vīrieši, 22 sievietes un 8 bērni.
Visvairāk emigrēja darbspējas vecuma iedzīvotāji – gan vīrieši, gan sievietes, jo īpaši vecuma grupā no 25 līdz 29 gadiem, kas 2014. gadā skaita ziņā bija – 18,2%, 2015. gadā – 18% un 2016. gadā 17% no visiem emigrantiem.
Analizējot datus par emigrantu etnisko piederību, CSP secināja, ka 2016. gadā, salīdzinot ar 2014. gadu, latviešu īpatsvars pastāvīgo iedzīvotāju kopskaitā kaut nedaudz, bet tomēr palielinājās un 2017. gada sākumā sasniedza 62%. Savukārt latviešu īpatsvars emigrantu vidū, salīdzinot ar iepriekšējiem diviem gadiem, samazinājās līdz 50,4%. Pretēju ainu CSP vēroja, analizējot krievu un citu tautību iedzīvotāju īpatsvaru emigrantu kopskaitā.
Emigrantu skaita ziņā pēdējos trīs gados visvairāk iedzīvotāju izbraukuši no Latgales reģiona, bet emigrantu īpatsvars reģionos gada laikā nepārsniedz 1,2% no kopējā pastāvīgo iedzīvotāju skaita katrā reģionā. Visaugstākais tas ir Kurzemes, bet viszemākais – Pierīgas reģionā.
Analizējot 2014.–2016. gada emigrantu ģimenes stāvokli, CSP novēroja, ka no visiem pilngadīgajiem emigrantiem vairāk nekā 46% ir neprecēto. Šķirto personu īpatsvars 40–65 gadus vecu emigrantu vidū gandrīz divas reizes pārsniedz šādu personu īpatsvaru visu Latvijas pastāvīgo iedzīvotāju skaitā, līdz ar to var secināt, ka šķiršanās palielina emigrācijas iespēju personām, kas pārsniegušas 40 gadu slieksni, norāda CSP.
Emigrācija rada sociālu problēmu – ekonomisku apstākļu dēļ ārpus Latvijas spiesti doties abi vai kāds no vecākiem, bērnus atstājot Latvijā, uzsver CSP. Vērtējot 2014.–2016. gada datus par aizbraucēju ģimenes stāvokli, secināts, ka, ja emigrē abi vecāki, 68,4 % gadījumu bērni dodas viņiem līdzi. Ja emigrācijā dodas tikai māte, tad vairāk nekā puse jeb 52,4 % nepilngadīgo bērnu dodas līdzi emigrācijā. Savukārt, ja emigrācijā dodas tikai tēvs, tad 83,1% gadījumu bērni paliek Latvijā.
Migrācijas galvenais virzošais faktors ir darba iespējas un attiecīgi augstāks labklājības līmenis.
Mūsdienu Latvijas emigranti lielākoties dodas uz tādām Eiropas Savienības valstīm kā Lielbritānija, Īrija, Vācija, kā arī uz Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas (EBTA) valstīm, galvenokārt uz Norvēģiju.
Joprojām turpinās emigrācija uz Neatkarīgo Valstu Savienības valstīm – trīs gadu laikā emigrantu īpatsvars ir pieaudzis par gandrīz 5 procentpunktiem.
Salīdzinot emigrantu un Latvijas pastāvīgo iedzīvotāju iegūto izglītības līmeni 2016. gada sākumā, CSP secina, ka emigrējušiem iedzīvotājiem tas bija nedaudz zemāks kā pastāvīgajiem iedzīvotājiem. Tomēr CSP atzīmē faktu, ka katram piektajam emigrantam bija augstākā izglītība un gandrīz pusei no viņiem – vidējā izglītība.
2016. gadā katram ceturtajam emigrējušajam vīrietim bija pamatizglītība vai zemāks izglītības līmenis. CSP uzsver, ka tieši zemais izglītības līmenis ir viens no būtiskākajiem faktoriem, kas ietekmē darba atrašanas iespējas Latvijā. Emigrējušo sieviešu vidū minētā tendence nav raksturīga, taču ir liels ar augstāko izglītību emigrējušo sieviešu īpatsvars – 25,8%.
Kopumā CSP secina, ka lielākajai daļai emigrantu ir pamata vai vidējā izglītība. Vīriešiem sasniegtā izglītības līmeņa ietekme uz emigrāciju ir lielāka – jo zemāks izglītības līmenis, jo lielāka iespējamība emigrēt.
auditors
Iedzīvotājiem nedraudzīga valsts
tipiski rullē