Agate ir sertificēta arhitekte, doktore, bet olimpiete Lauma un bronzas medaļniece universiādēs Māra ir Latvijas labākās tāllēcējas. Pēc pieciem ASV pavadītiem studiju un sporta treniņu gadiem Māra izlēmusi atgriezties Latvijā, arī Laumu dzīves un sporta gaitas bija aizvedušas uz Itāliju, bet viņa ar ģimeni atgriezās. "Viss notika tā, kā tam vajadzēja notikt," saka Lauma Grīva.
Glancēta remonta nebūs
Pašlaik atjaunošanas darbi noris Kabiles muižas Kungu un Virtuves mājā, piesaistot gan Kuldīgas pašvaldības, gan Eiropas fondus. Nupat remontdarbi noslēgušies 220 kvadrātmetrus plašajā, savulaik līdz augšai aizbērtajā pagrabstāvā, kur jau rudenī tiks iekārtota Agates, Laumas un Māras izveidotā Kabiles muižas vīna darītava.
Māra Grīva izrāda plašās muižas telpas. Dažās no tām iekārtotas vīna degustāciju telpas, kurās Agate un Lauma vada ekskursijas. Šeit tiek organizēti arī pasākumi. Māra norāda uz griestiem, kur saglabājusies dekoratīvā stuka apdare, raksturīga rokoko interjeram. Pat Imants Lancmanis novērtējis, ka šie esot otri skaistākie griesti pēc Rundāles pilī redzamajiem. Kādas tikai struktūras te nav saimniekojušas padomju laikos! Vienā no telpām darbojies pasts – zaļi krāsotajā sienā joprojām vīd sociālisma laikiem raksturīgs pasta lodziņš, saglabājies arī masīvs metāla seifs, kurā pasts glabājis sevišķi svarīgus dokumentus. Muižas otrajā stāvā bijuši izbūvēti dzīvoklīši. Vairāki no kādreizējiem dzīvokļu īrniekiem, izdzirdot par muižas atjaunošanas darbiem, uzrunājuši jaunās īpašnieces un dalījušies atmiņās par laiku šeit.
"Eiroremonta nebūs, mums ir svarīgi saglabāt muižas autentiskumu. Padomju laikā te bijusi slimnīca, zobārstniecība, dzemdību nodaļa, milicijas iecirknis un sakaru daļa, bet, par laimi, neatgriezeniski postījumi muižai nav nodarīti," par muižas pagājušā gadsimta vēsturi stāsta Lauma un uzskaita jau padarīto – ir ievilkta apkures sistēma, ierīkota tualete ar kanalizāciju, Ķēķa mājai atjaunota fasāde, notiek logu restaurācijas darbi. Taču darāmā te vēl ļoti daudz – muižas ēku kopējā platība ir 1700 kvadrātmetru! Agate Eniņa ar ģimeni šo muižu iegādājusies īsu brīdi pirms tam, kad māsas Grīvas 2015. gadā atgriezās no ārzemēm Latvijā. Tad ar bērnības draudzeni arī dzima ideja par kopīga biznesa izveidi. Būdama arhitekte, Agate profesionāli pievērsusies muižas restaurācijai un pati izstrādājusi projektu.
Sporta iespēju dēļ
"Sports mūs atveda atpakaļ," par savu un māsas atgriešanos Latvijā saka vieglatlēte Māra Grīva. Viņu 2010. gadā uz Ameriku aizveda studijas. "Iestājos Ventspils Augstskolā, sportoju, bet man jau bija skaidrs, ka braukšu uz Ameriku, bija tikai jāizvēlas augstskola. Svarīga bija gan izglītība, gan tas, kāda būs mana komanda un treneri. ASV izglītība un iespējas sportā ir labi sasaistītas. Arī infrastruktūra sportošanai – manēžas, stadions, inventārs, treneri, sporta ārsti – ir ļoti augstā līmenī," argumentus aizbraukšanai min Māra.
Viņas māsa vieglatlēte Lauma Grīva ieguvusi augstāko profesionālo grādu sporta zinātnē. "Olimpiskās spēles bija mans sapnis kopš bērnības, par tām esmu iedegusies vienmēr. Pēc studijām pārvācos atpakaļ uz Ventspili un sāku profesionāli pievērsties tāllēkšanai. Pēc diviem gadiem piedalījos savā pirmajā Eiropas čempionātā, kopš tā laika esmu kvalificējusies visiem vieglatlētikas čempionātiem un 2012. gadā startēju savās pirmajās olimpiskajās spēlēs Londonā," stāsta Lauma. Viņa atzīst, ka uz Itāliju devusies treniņu apstākļu dēļ: "Varbūt arī bija iekrājies nogurums, šķita, ka visu laiku pārāk izmisīgi jācīnās – Latvijā sports ir pabērna lomā un Rīgā vieglatlētiem pat nav manēžas, kur trenēties. Palikusi vien vecā manēža, kas jau sen savu mūžu nokalpojusi. Tur vēl mani vecāki jaunībā trenējās (Laumas un Māras treneris ir viņu tēvs, vieglatlētikas treneris Māris Grīva, māte Baiba ir bijusī Latvijas rekordiste augstlēkšanā – red.). Ventspilī infrastruktūra ir sakārtota un mums ir labi treniņapstākļi, bet arī par ikmēneša finansējumu, kas nodrošinātu normālu dzīvi, katru gadu ir smagi jānopūlas. Tobrīd bija svarīgi pamainīt vidi un doties uz ārzemēm."
Ar vīru Normundu Pūpolu (latviešu vieglatlēts, augstlēcējs – red.) uz Ankonu Itālijā Lauma pārcēlusies pēc tam, kad Māra jau dzīvoja Amerikā, Nebraskā. "Latvijā ar māsu kopā trenējāmies, arī "mačojāmies", kurai labāki rezultāti. Kad abas braucām prom no Latvijas, sākumā bija ļoti grūti – sazvanījāmies, katram lidojumam sekojām līdzi, sarakstījāmies katru vakaru, vai viss kārtībā. Arī vēlāk regulāri sazvanījāmies, bet vairs nebija uztraukuma, zinājām, ka abām viss kārtībā. Māra ļoti labi integrējās Amerikas vidē," stāsta Lauma.
Pati Māra atzīst, ka sākumā tikai bijis grūti domāt angļu valodā, lai saziņa ritētu raiti, bet divu trīs mēnešu laikā viņa adaptējusies. "Jārēķinās, ka katrs štats atšķiras. Lielajos, kur ir metropoles, cilvēki ir vairāk savrupi, tur ir vairāk karjeristu un katram jācīnās pašam par sevi. Es biju ASV vidienē, kur ir mierīgāks dzīves temps, cilvēki ir draudzīgi," paskaidro Māra. Un arī pašus sportistus vieno kopējas intereses, kas rada labu vidi, lai ātri sadraudzētos. Lauma pamato: "Mēs esam komunikabli. Patiesībā sporta saime ir kā liela ģimene. Aizbraucot uz sacensībām, satiekam tik daudz draugu!" Citādi būtu, ja svešā valstī strādātu birojā? Māra pieļauj, ka būtu daudz grūtāk atrast tīri ikdienišķus kontaktus. Savukārt Lauma spriež, ka dinamiskais dzīvesveids, kas startā uz svešu valsti liek nomainīt lidostu pat divreiz dienā, māca būt elastīgam.
Atgriešanās
Māra Amerikā pavadīja piecarpus gadu, tiesa, vasarās braukusi mājās. "Man ļoti patika Amerika. Arī draugs studēja kopā ar mani Nebraskā. Tomēr atzīšos, ja nebūtu sporta, varbūt tik ātri nebūtu atgriezusies. Mājās man bija treneris, mūsu tētis. Šķita – lai es sasniegtu augstākas virsotnes sportā, vislabāk būtu atgriezties pie sava trenera," atzīst Māra, viņa turpina: "Paliekot Amerikā, man būtu jāsāk strādāt, visticamāk, no pulksten deviņiem līdz pieciem. Sportam nāktos atvēlēt otrā plāna lomu. Turklāt manas atgriešanas laikā tuvojās nākamais olimpiskais gads, man tā bija milzu motivācija. Arī mans draugs jau pusgadu ātrāk bija atgriezies Latvijā." Taujāta par perspektīvām Latvijā, Māra uzskata: "Daudz ko nosaka paša cilvēka motivācija un tas, ko viņš gatavs darīt, lai sasniegtu savus mērķus. Varbūt kādam arī viss iekrīt rokās pats no sevis, bet, manuprāt, nevajag gaidīt, ka piedāvājumi atnāks pie tevis paši." Viņa pieļauj domu, ka kādreiz dzīvē vēl varētu atgriezties Amerikā. Ļoti paticis tas, ka ASV bijusi iespēja sastapt cilvēkus no dažādiem kontinentiem, ar dažādu dzīves pieredzi. Patikusi arī cilvēku atvērtība.
Savukārt Lauma Itālijā pavadīja nedaudz ilgāk par gadu. Šai valstī mainījās sportistes dzīve – Itālijā ģimenē pieteicās mazulis. "Kad izdomājām mainīt vidi, arī viss pārējais izmainījās," pasmaida Lauma. Mazais piedzimis Itālijā, un viņš bijis viens no iemesliem, kāpēc atgriezušies, bet ne vienīgais. "Līdz olimpiādei Riodežaneiro bija palicis viens gads. Tajā brīdī tā šķita laba iespēja, tomēr viss izrādījās daudz sarežģītāk, nekā plānots, jo atkopšanās pēc dzemdībām sanāca samērā ilga. Turklāt modās dziļas ilgas pēc mājām. Svarīgi bija dēlam nevis mācīt svešu kultūru, bet latvisko, un tas, lai viņam būtu tuva saikne ar manu ģimeni. Kaut arī dēla dzimtene vienmēr būs Itālija, viņa tēvzeme ir Latvija. Latviešu un angļu valodā bērns jau runā, mācīsimies arī krievu un itāļu valodu," emocijas svešumā atklāj Lauma, viņa turpina: "Ārsts Pēteris Kļava reiz teicis: esam tik mazi šai pasaulē, tik daudzi mūs iekarojuši, bet laikam tā ir kāda sūtība, ja reiz Latvija tik ilgi ir saglabājusies. Jā, man patīk ceļot un treniņnometnēs sanāk pavadīt ilgāku laiku, tomēr man bija būtiski, lai mans bērns uzaug latviskā vidē un iemīl Latvijas dabu, kultūru. Tādēļ pēc Itālijas pārvācāmies dzīvot uz laukiem, dabiskā vidē pie Jūrkalnes."
Lauma teic, ka Itāliju mīlēs vienmēr, tā esot otra viņas valsts pēc Latvijas. "Reizēm ilgojos pēc draudzīgiem itāļiem, karstās saules, jūras, fantastiskā ēdiena un izcilās kafijas, par cenu – viens eiro," smej Lauma un piebilst: "Un tā burzma man arī patīk. Tā ir vieta, kur atgriezīšos." Lauma nevar nosaukt nevienu nepatīkamu elementu itāļu kultūrā. Lai gan, kad sāk stāstīt par darbošanos Kabiles muižas vīna darītavā, par vienu atceras gan: "Mums Latvijā cilvēki rod risinājumu praktiski jebkuram izaicinājumam – cik skaisti padodas rokdarbi! Kāds krāšņums piemājas dārzos, un tas viss radīts mūsu pašu rokām! Tāpēc jo vairāk novērtēju latviešu darbu."
Toreiz Laumas mērķis, atgriežoties Latvijā, bija olimpiāde. Agates ģimene jau bija iegādājusies Kabiles muižu un Laumai sūtīja fotogrāfijas. "Mums visām trim vienmēr ir patikušas antīkas lietas," piebilst Lauma. Riodežaneiro sapnis gan palika neizsapņots – mazāk par gadu pēc dēliņa nākšanas pasaulē bija par maz laika. Taču 2017. gadā, atgriežoties Londonas Olimpiskajā stadionā, jau tika izcīnīta 9. vieta pasaules čempionātā.
2016. gadā, iepazīstoties ar Kabiles muižas vēsturi, Agates vilinājums bija atjaunot barona vīna pagrabu – savulaik Ķēķa mājā atradies arī spirta brūzis! Ideja par kvalitatīvu svētku dzērienu, kas ražots no mūsu augļiem, aizrāva arī Laumu. "Agates ideja šķita fantastiska, un ābols mums taču ir vistīrākais plaši pieejamais produkts," sidra ražošanas idejas pirmsākumus atklāj sportiste. Uzņēmums Kabiles muižas vīna darītava tika nodibināts 2016. gadā, uzreiz arī tika piesaistīta Māra – viņas ASV iegūtā izglītība biznesa vadībā un mārketingā komandā lieti noderēja.
Pagaidām sidra ražotne vēl atrodas Laumas mājās Jūrkalnes pusē, bet drīz tiks pārcelta uz muižas atjaunoto pagrabu. Lauma un Māra lepojas ar pašu ražoto produktu, ar etiķetes dizainu, ko radījušas pašas, tajā ietverot arī stilizētu muižas saimnieku Bīlovu ģimenes ģerboni – ar spārnotu bruņinieku, zelta vālodzīti un monētiņām, kas simbolizē pārticību. "Ceram, ka šis ģerbonis mūsu biznesam nesīs veiksmi," pasmaida Lauma Grīva.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta Dara pašas un augstu novērtē latviešu darbu saturu atbild SIA Izdevniecība Dienas Mediji.
.,.
bizness
kabile