Darba vietas paliek brīvas

Pagaidām ekonomisko procesu nodrošināšanai vēl pietiek ar vietējiem Latvijas iedzīvotājiem, taču aprīlī reģistrētais vairāk nekā 7,5 tūkstošus vērtais brīvo darba vietu skaits ir augstākais kopš 2008. gada septembra jeb brīdi, kad valsts ekonomika atradās ekonomiskās krīzes sākumposmā.

Uz robežas

"Mēs esam situācijā, kad strādājošo trūkst, bet vēl var iztikt," situāciju raksturo a/s Energofirma Jauda komercdirektors un Mašīnbūves metālapstrādes uzņēmumu asociācijas padomes priekšsēdētāja vietnieks Ivars Eniņš. Viņš teic, ka patlaban nozarei nākas sadzīvot ar tām niansēm, kas bija saistītas ar tādu mācību priekšmetu kā, piemēram, fizika padarīšanu par izvēles mācību priekšmetiem skolā. Līdz ar to pašreizējo jauniešu kvalifikācijas līmenis bieži nav tāds, lai varētu kvalitatīvi veikt nepieciešamos pienākumus daudzos uzņēmumos.

Savukārt tās pozitīvās izmaiņas, kas izglītības sistēmā ieviestas patlaban, savu pozitīvo efektu dos pēc gadiem.

"Galvenie draudi ir saistīti ar iespējamo situāciju, kad, atrodot jaunus pasūtījumus, mēs darbinieku trūkuma dēļ tos nevarēsim izpildīt," spriež Eniņš.  Tomēr draudu, ka nozare varētu apstāties pavisam, neesot, jo darbinieku bāze jau tomēr ir.

Vajag politisku izšķiršanos

Jautāts, cik liela ir nepieciešamība pēc ārvalstu darbaspēka, I. Eniņš teic, ka agri vai vēlu attiecībā uz šo jautājumu būs nepieciešama politiskā izšķiršanās. Viņš neizslēdz iespēju, ka gadījumā, ja gribēsim panākt straujāku ekonomisko uzrāvienu, šo jautājumu vajadzēs risināt, vienlaikus likumus sakārtojot tādā virzienā, kas nekavētu viesstrādnieku piesaisti.

Jautāts, kāds ir darbaspēka potenciāls, piemēram, Ukrainā un Baltkrievijā un cik lielā mērā tas atbilst prasībām, komentējot savas nozares skatījumu, Eniņš izsaka viedokli, ka Latvijas uzņēmumi kvalitatīviem speciālistiem var maksāt vairāk nekā Baltkrievijā vai Ukrainā. Turklāt arī par sagatavotības līmeni neesot jāuztraucas. Piemēram, Baltkrievija ir lielā mērā orientēta uz industrializāciju. "Tur studentam paralēli apmācībām jāiziet prakse kādā rūpniecības uzņēmumā. Līdz ar to students tiek sagatavots darba tirgum. Turklāt atsevišķās jomās Baltkrievijā un Ukrainā eksperti ir pat kvalificētāki nekā pie mums," situāciju raksturo Eniņš.

Ar strādājošo trūkumu sastopas arī tirdzniecības nozare, kura labprāt piesaistītu darbiniekus ārvalstīs, taču tas saistīts ar juridiskiem sarežģījumiem, teic Latvijas Tirgotāju asociācijas prezidents Henriks Danusēvičs. Raksturojot situāciju, viņš skaidro, ka gadījumā, ja pēc likumu prasībām ārvalstu darbiniekam maksā vismaz vidējo algu valstī, tad viņam sanāk maksāt vairāk nekā vietējam darbiniekam, kas nav taisnīgi. Tirdzniecības nozarē vidējā alga visumā ir zemāka par vidējo valstī. 

"Fakts, ka ārvalstu strādājošajiem jāmaksā ievērojami lielāka minimālā alga nekā nozarē strādājošajiem Latvijas iedzīvotājiem, ir komiska," atzīst Latvijas Būvuzņēmēju partnerības vadītāja Baiba Fromane. Tādējādi saskaņā ar likumdošanu un tajā piemērotajiem koeficientiem minimālā darba samaksa, kas būtu jāmaksā ārvalstu celtniekiem, būtu nedaudz vairāk par 800 eiro. Viņa atzīst, ka šobrīd Latvijas būvniecības uzņēmumus sagaida visai liels darbaspēka deficīts un kā viens no potenciālajiem risinājumiem varētu būt ārvalstu darbaspēka – visticamāk, no Ukrainas un Baltkrievijas – ievešana Latvijā. Tiesa, tieši šobrīd vēl būvniecības apjomi tik strauji nepieaug, lai būtiski trūktu strādājošo, jo, kamēr notiek ar ES fondu naudas apguvi saistītās procedūras, paiet laiks. 

Tomēr ir arī lieli privātie projekti, piemēram, tirdzniecības centrs Akropole. Jautāta, cik liela ir iespēja, ka, pieaugot apjomiem, varētu pieaicināt uz ārvalstīm emigrējušo Latvijas darbaspēku, Fromane šādu iespēju neizslēdz, tomēr norāda uz vairākām niansēm.

"Šobrīd Skandināvijas valstīs strauji aug būvniecības apjomi, un Latvijas darbaspēks tur ir gaidīts, un, kā zināms, darba samaksa tur ir ievērojami augstāka nekā Latvijā. Tomēr ne visi cilvēki vienmēr grib strādāt ārvalstīs par lielāku darba samaksu. Ir daļa strādājošo, sevišķi tie cilvēki, kuriem ir ģimene, kas, pastāvot labākiem apstākļiem nekā iepriekšējos gados, kad būvniecības apjomi kritās, būtu gatavi strādāt arī savā valstī," spriež būvnieku pārstāve. Fromane stāsta, ka galvenokārt deficīts tiek gaidīts tieši būvdarbu veikšanā, savukārt attiecībā uz inženiertehnisko personālu deficīts vērojams jau patlaban. Turklāt situāciju varētu pasliktināt fakts, ka Rīgas Tehniskā universitāte šajā jomā esot mazinājusi uzņemto studentu skaitu, bet jaunu speciālistu sagatavošanai nepieciešami 5 līdz 7 gadi. 

Reforma nepalīdz

Komentējot situāciju darbinieku piesaistē, Danusēvičs izsaka viedokli, ka palīdzīgu roku nesniedz arī nodokļu refoma. Piemēram, par minimālās algas saņēmēju darba devējam nodokļos papildus būšot jāpiemaksā apmēram 60 eiro. "Šādā gadījumā man kā darba dēvējam nākas domāt, kā par 20% kāpināt darba ražīgumu. Taču tirdzniecības nozarē, sevišķi mazajiem uzņēmumiem, tas nemaz nav viegli izdarāms. Modernizācijas pasākumi prasa papildu līdzekļus, ko var atļauties tikai lielie uzņēmumi, kuri turklāt var pretendēt uz ES naudas atbalstu. Līdz ar to tam, kas ir bagāts, tiek dots vairāk, savukārt mazie cieš no tā, ka vairāk jāmaksā nodokļos," secina Tirgotāju asociācijas vadītājs.

Viņaprāt, arī nodokļu reforma valstī ir orientēta uz to, lai lielāks finansiālais ieguvums būtu tieši tiem, kurus jau var uzskatīt par bagātajiem. Danusēvičs arī norāda uz to, ka darbaspēka nodokļi, seviški mazajām algām, Latvijā ir ievērojami augstāki nekā, piemēram, Lielbritānijā. Līdz ar to šīs valsts uzņēmējiem strādājošos no Latvijas sanāk nodarbināt lētāk nekā uzņēmējiem pašu mājās, līdz ar to viņi arī ir spējīgi maksāt konkurētspējīgas algas. Turklāt Lielbritānijas ekonomikas līmenis ir krietni augstāks nekā Latvijā, un tas arī neveicina mūsu valsts darba devēju uzvaru konkurences cīņā ar rietumvalstu darba devējiem.

Jautāts, vai situācija Latvijas darba tirgū ir tik kritiska, jo paralēli darbaspēka deficītam valstī bezdarba līmenis no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem sasniedz apmēram 8%, Danusēvičs pieļauj iespēju, ka apmēram 6% no minētajiem 8% acīmredzami ir tādi, kas nav gatavi vai arī nevēlas iesaistīties darba tirgū. Vadoties pēc tā, var secināt, ka darba tirgum pieejamo strādājošo skaits tuvojas savai kritiskajai robežai. Aprīlī bezdarba rādītājs bija krities līdz 7,8%, kas ir līdzvērtīgs līmenim, kāds bija vērojams 2008. un 2009. gadu mijā.