Latvijā ir 1 012 619 reģistrētu pastkastīšu. Latvijas pasta Rīgas reģiona pasta nodaļu darbinieki savas darba gaitas sāk visagrāk, jo laikraksti pastkastēs jānogādā līdz plkst. 8.00 rītā. Tie, kas ir uzticīgi preses abonēšanas tradīcijai, svaigi drukāto laikrakstu grib turēt rokās, jau dzerot brokastu kafiju. Savukārt tiem, kuri novērtē pastnieku operatīvās darba spējas, janvārī noslēdzās pieteikumu pieņemšana Latvijas pasta ik gadu rīkotajam konkursam Mans pastnieks, kurā klienti tika aicināti izcelt, viņuprāt, labākos pasta nodaļu operatorus un pastniekus.
Kā norāda Latvijas pasta Rīgas reģiona vadītāja vietniece Antra Luksteniece, arī Rīgas reģiona darbinieki saņem lielu atsaucību konkursā Mans pastnieks. Rīgā gan procentuāli vairāk anketu tiek iesniegts tieši par pasta nodaļu operatoriem, jo klientiem nodaļā veidojas tiešs kontakts ar pasta darbiniekiem, savukārt attiecībā uz Rīgas pastniekiem klienti bieži pat nezina, kas viņiem piegādā sūtījumus un kā šie cilvēki izskatās. "Tāpēc konkursa ietvaros esam saņēmuši arī jautājumus no Rīgas klientiem, kuri grib nominēt savu pastnieku, bet nezina viņa vārdu," pastāsta A. Luksteniece.
Pirmie agri no rīta
Latvijas pasta piegādes punktā Lidosta rosība sākas jau plkst. 4.00 no rīta. Laikā, kad ap plkst. 9.00 ievērojama daļa Latvijas darbspējīgo cilvēku malko tikai otro rīta kafiju, šī piegādes punkta pastniekiem pienācis teju pusdienlaiks, un mūsu saruna sākas ar tīri cilvēcisku ziņkārību – kā celšanās ziņā veiksmīgi apsteigt pat "cīruļus" un sakārtot privāto dzīvi tā, lai justos možs tik agrā rīta stundā? Pastnieks Pēteris Ivanovskis jau ir atgriezies no sava pirmā uzdevuma maršrutā Mārupes teritorijā un Piņķos – saviem adresātiem drukāto presi jau piegādājis. Tagad jāsašķiro un klientiem jānogādā vēstules un sīkpakas. Ar pastnieka starpniecību var abonēt arī presi. Ārpus Rīgas pilsētas Mārupes centra iedzīvotāji ir pirmie, kuri no rītiem saņem Latvijas pasta pakalpojumus. Spraigo darba ritmu ietekmē arī Starptautiskās lidostas Rīga tuvums, kur operatīvi jāpiegādā liels sūtījumu apjoms.
Pastnieka darbs ir labs ar to, ka var kārtīgi izkustēties. Man nav jāiet uz trenažieru zāli! Vasarā vispār ir forši.
Pastnieka gaitas Pēteris Ivanovskis uzsācis pirms astoņiem gadiem – tuvojoties pensijas vecumam – un apliecina, ka darba ritms viņu apmierina un darbs šajā profesijā patīk. "Tas prasa milzu uzmanību, un, kad nāk rēķini, koncentrēšanās spējas jāizmanto maksimāli. Man ir tuvu pie 900 adresātiem. Patiesībā nebiju domājis, ka kādreiz dzīvē strādāšu pastā," stāsta Pēteris. Jaunībā viņam labi padevušās eksaktās zinātnes, studējis vairākās augstskolās, bet tad apprecējies un ģimenei bija jāpelna iztika. Pēteris Ivanovskis ilgus gadus strādājis Valsts saimniecībā Rīga, bet XX gs. 90. gados, kad sācies pārmaiņu laiks, pievērsies privātajam biznesam – atvēris savu maizes veikalu, kafejnīcas. Šajā gadsimtā, kad valsti skāra ekonomiskā krīze, dzīve un bizness apmetis kūleni, Pēterim nācies raudzīt pēc stabilas darbavietas. "Uzzināju, ka Latvijas pastam nepieciešami darbinieki. Tā arī sāku. Pastnieka darbs ir labs ar to, ka var kārtīgi izkustēties. Man nav jāiet uz trenažieru zāli! Vasarā vispār ir forši," mundri teic Pēteris. Viņš gan neslēpj, ka sākumā gājis grūti, it īpaši ziemā, kad Mārupes pusē vēl bija daudz neasfaltētu ceļu. "Domāju – nē, tas nav priekš manis... Ir jāzina no galvas katra pastkastīte, atmiņai jābūt labi trenētai. Jāpiemīt orientēšanās spējai, lai izprastu dažkārt sarežģīto māju izvietojumu. Bet pēc mēneša jau viss aiziet sliedēs. Vēl ir jābūt apveltītam ar labām autovadītāja iemaņām, bet es savulaik esmu apguvis arī autovadīšanas instruktora specialitāti, pa maršrutu braucu kā "tamborētājs"," pasmaida Pēteris.
Ģimenē novērtē profesiju
"Mūsu darbs balstās uz ilggadējā pieredzē stiprinātu profesionalitāti. Darbinieki ir atbildīgi, strādīgi, izpalīdzīgi," norāda piegādes punkta Lidosta vadītāja Aija Keiša. Viņa neslēpj – pati pēc dabas nebūt neesot "cīrulis", taču visu darba mūžu radusi celties agri. Tas nozīmē mājās jau plkst. 20.00 iet pie miera, jo pusdienlaiku diendusai viņa neizmanto. Vakara ziņas televīzijā gan iet secen, toties jau agrā rītā, šķirojot laikrakstus, būtiskākos jaunumus var uzzināt no ziņu virsrakstiem. Aija smej, ka arī TV filmas un citi raidījumi darbdienās izpaliek, savukārt Pēteris padalās ar savu pieredzi: "Es gan, atnākot no darba mājās, paēdu un kā čūska eju uz stundiņu nosnausties. Pēc tam esmu nomodā līdz plkst. 23.00." Ko tuvinieki teic par tik specifisku darba režīmu? "Manējie ir pieraduši, ciena manu profesiju un novērtē," uzsver Aija Keiša, kura savulaik strādājusi arī par pasta operatori Mārupes pasta nodaļā. "Pastnieka darbs ir ļoti atbildīgs, prasa precizitāti, bet ir arī interesants. Esmu novērojusi, ka tam jābūt kā aicinājumam. Tie, kam šis darbs patīk, arī ilgstoši strādā, un viņu veikumu novērtē. Par Pēteri ir ļoti labas atsauksmes. Ja viņš aiziet atvaļinājumā, klienti reizēm zvana un vaicā – kur palicis mūsu pastnieks?" stāsta piegādes punkta vadītāja.
Kad bija izsludināts konkurss par labāko pastnieku, klienti zvanīja un interesējās, kā pareizi rakstīt pastnieka uzvārdu.
Par savā iecirknī notiekošo viņa ir labi informēta. Klienti ziņo par visu – vai atgadījies kas labs, vai bijis kāds misēklis. "Kad bija izsludināts konkurss par labāko pastnieku, klienti zvanīja un interesējās, kā pareizi rakstīt pastnieka uzvārdu. Cilvēki ir ļoti apzinīgi, nevar teikt, ka būtu daudz vienaldzīgo," uzsver Aija. Protams, gadoties arī uzklausīt sūdzības, tajā skaitā nepamatotas. Piemēram, ja ir piegādāts kāds lieks preses izdevums. Aija skaidro reiz radušos situāciju: "Kāds no medijiem organizēja reklāmas kampaņu, klientiem par velti piegādājot žurnālu. Adresāti bieži zvanīja, un man bija jāskaidro, ka tā ir reklāma un viņam šis sūtījums pienākas. Ir bijuši arī kuriozi – kliente zvana un sūdzas, ka avīze nav piegādāta. Bet telefona klausulē sadzirdu suņa rejas. Tieši tajā brīdī pastnieks arī atveda pastu. Kundze atvainojās, ka tomēr viss esot kārtībā."
Vairāk cieņas pret darbu
Arī Rīgas 9. pasta nodaļas pastnieka Agra Stūrīša darba diena sākas agri – plkst. 6.00. Grīziņkalna apkārtnes maršruts jeb šīs pasta nodaļas 6. iecirknis ir sarežģīts – sūtījumi jāpiegādā ne tikai privātpersonām daudzstāvu dzīvojamās mājās, bet arī uzņēmumiem, valsts instancēm, tajā skaitā Rīgas Centrālcietumam. "Ieslodzītajiem sūta daudz vēstuļu, ir arī daudz paciņu. Piegādāju korespondenci Valsts policijai, Ieslodzījuma vietu pārvaldei, Autotransporta prokuratūrai. Iecirknī ir lieli attālumi no vienas adreses līdz nākamajai," paskaidro pastnieks.
Agris šajā profesijā aizvada jau piekto gadu, pirms tam bijis jelgavnieks, bet ģimenes apstākļu dēļ nācies pārcelties uz dzīvi Rīgā un pastnieka darbā iepazīt katru Grīziņkalna stūrīti. Agrim piemīt laba humora izjūta, un, kaut arī pastnieks atzīst, ka šīs profesijas darbinieku veikums lielpilsētā ne vienmēr tiek novērtēts, strādāt ir interesanti. "Vispirms klientiem no rīta piegādāju žurnālus un avīzes, tad atgriežos pastā, lai sašķirotu un pēc tam piegādātu vēstules. Ziemas periodā gan jāstaigā ātri un uzmanīgi, jo ielas slikti tiek tīrītas. Kad snieg, esmu kā sniegavīrs," pasmaida Agris Stūrītis un piebilst: "Man patīk profesijas un darbi, kas saistīti ar kustību. Uz vietas es nevaru nosēdēt. Arī mans dzīves hobijs ir dejošana. Tie, kas kustas, ilgāk dzīvo! Sākumā šajā darbā gribējās mest plinti krūmos, toties tagad esmu lielīgs – no galvas zinu gandrīz visus durvju kodus. Esmu apmierināts, man patīk."
Gribētos vairāk cieņas pret mūsu darbu. Tomēr ir arī daļa klientu, kas atnāk un pasaka paldies.
No klientiem pastnieks gan gribētu sagaidīt lielāku sapratni. Agra maršrutā esot kāda daudzstāvu dzīvojamā māja, kuras dzīvokļos ne pie vienām durvīm nav norādīts dzīvokļa numurs. Agrim ierakstīta vēstule jānogādā 26. dzīvokļa adresātam. Pastnieks zina tikai to, ka tas esot otrajā stāvā, turklāt no adresāta jau saņemta sūdzība par nepiegādātu vēstuli. "Tā ir nevīžība pret pastnieka darbu! Tāpat kā situācijās, kad, piemēram, tiek nomainīts durvju kods, bet pastnieks par to nav informēts. Aplama problēmas risinājumu secība – cilvēki vispirms sūdzas par nepiegādātu korespondenci un tikai pēc tam novērš cēloņus, kāpēc sūtījumus nav bijis iespējams piegādāt. Gribētos vairāk cieņas pret mūsu darbu. Tomēr ir arī daļa klientu, kas atnāk un pasaka paldies," atzīst pastnieks.
Vienkārši pacietība
Rīgas 45. pasta nodaļas operatore Ilze Burkevica, komentējot sev 2016. gadā konkursā Mans pastnieks veltīto atzinību, teic: "Es vienkārši esmu ļoti pacietīga." Šī ir viena no vecākajām Rīgas pasta nodaļām, vēsturiski te nomainījušās neskaitāmas pastnieku paaudzes, un februārī tā tiek pārcelta uz jaunām, patīkamām telpām Alūksnes ielā 5.
Pasta nodaļas vadītāja Tatjana Gļinka vecajās telpās Katrīnas dambī 25 strādā no 1991. gada, bet kopumā šajā profesijā pavadījusi vairāk nekā 40 gadu. Savukārt Ilze Burkevica, būdama pēc profesijas inženiere, par pasta operatori kļuvusi pirms aptuveni 10 gadiem. "Šajā profesijā vai nu strādā visu mūžu, vai ātri vien aiziet prom," novērojusi pasta nodaļas vadītāja.
Taujāta, ko nozīmē augsti novērtēts pasta operatora darbs, Tatjana Gļinka uzskaita nepieciešamās iemaņas – būt laipnam, atsaucīgam pret klientu, palīdzēt noformēt sūtījumu un pārzināt visas ar pasta sūtījumiem saistītas nianses. "Klientam vienmēr ir taisnība, tomēr vienmēr jau nav viņam taisnība. Ir jāstrādā vēsu prātu, jo klienti ir dažādi – arī nepieklājīgi, bet viss nav jāņem pie sirds," piebilst Tatjana.
Laikmetā, kurā korespondenci var nosūtīt elektroniski, vēstuļu skaits esot samazinājies, toties lielu daļu pastnieku darba tagad aizņem sīkpaku izsniegšana.
Ar ko klients tomēr var nokaitināt pacietības pilno operatori Ilzi? "Ne ar ko nevar," smej Ilze: "Bieži pensijas vecuma ļaudis nāk parunāties, daudz ko no mūsdienu iespējām nesaprot, bet tad ir jāpaskaidro, ka laiki mainās. Citreiz klients ietiepjas attiecībā uz prasībām par sūtījuma saturu. Lai gan paskaidroju, ka nedrīkst sūtīt neko plīstošu – un tas attiecināms arī uz šķidrumu iepakojumos –, cilvēks uzstāj uz savu. Tā reiz kāds sūtījums atnāca atpakaļ, nešķērsojot Latvijas robežu." Pasta operatoram savā darbā ir jāpārzina milzums dažādu noteikumu un detaļu attiecībā uz sīkpaku saturu, izmēriem. Cilvēkiem jāņem vērā arī tas, ka uz ārvalstīm sūtāmās paciņas saturs jāuzrāda pasta operatoram atvērtā veidā, lai būtu drošs, ka tur nav neatļautu sūtījumu, ko pēc pārbaudes lidostā varētu atsūtīt atpakaļ ar visu pārējo kravu, tādējādi kavējot arī pareizi noformēto sūtījumu ceļu pie adresātiem. "Tā ir mana atbildība, kāds ir ārpus Latvijas adresētās paciņas saturs," norāda Ilze, kā piemēru minot kāda klienta sagatavotu paciņu ar zābakā paslēptu degvīna pudeli. Arī šis sūtījums atsūtīts atpakaļ no Latvijas pasta centrālā šķirošanas punkta. "Katrai valstij ir saraksts ar tām lietām, kuras uz katru konkrēto valsti sūtīt aizliegts. Tās zinām no galvas, arī uz tādām valstīm, uz kurām paciņas no Latvijas sūta retāk – piemēram, uz Saūda Arābiju, Malaiziju. Jāzina arī paciņas atļautais svars. Mūsdienās internetā visa šī informācija ir pieejama klientiem, piemēram, Latvijas pasta mājaslapā. Taču, ja klients kaut ko nav sapratis, pasta operators var palīdzēt. Dialogs jau veidojas atkarībā no klienta pieejas," norāda Ilze Burkevica.
Laikmetā, kurā korespondenci var nosūtīt elektroniski, vēstuļu skaits esot samazinājies, toties lielu daļu pastnieku darba tagad aizņem sīkpaku izsniegšana, jo straujos tempos aug sīkpaku sūtīšanas apjoms – salīdzinot ar 2016. gadu, pērn to bijis par diviem miljoniem vienību vairāk. Pasta operatore Ilze atklāj, ka pazīstot vaigā arī tādus klientus, kuri saņem pa trim četrām sīkpakām dienā! Bet pēc rutīnas darba viņa nealkst: "Šeit katra diena ir citāda."
Vislatvijas akcijas Mans pastnieks ietvaros ikviens Latvijas iedzīvotājs ik gadu aicināts iesniegt anketu par uzticamāko, zinošāko un izpalīdzīgāko pastnieku, kā arī pasta nodaļu operatoru.