Barga bija ziema pirms 30 gadiem, varbūt vēl bargāka nekā nupat aizvadītā. Marta beigās togad turpinājās lāsteku kara seku izvērtēšana, izpelnoties pat 1996. gada 23. marta Dienas komentāru, autorizētu kā «Dienas viedoklis». «Cilvēks iet pa ielu, un soļa attālumā no jumta noveļas ledus gabals. Bet avīzē izlasām Rīgas domes priekšsēža vietnieka teikto, ka «nevar nepārtraukti stāvēt uz jumta un tīrīt sniegu». Jā, daži jau ir nosisti, citi sakropļoti, bet vai nu tas vien notiek pasaulē. Un mums alu cilvēka lētticībā būtu jāuzklausa apgalvojumi, ka tiekot darīts viss iespējamais. Bet varbūt domkungiem tomēr vajadzētu ņemt lāpstas un nepārtraukti tīrīt no jumtiem sniegu, ja reiz, kabinetos sēžot un automašīnās pārvietojoties, viņiem nav izdevies atrast citus veidus, kā pasargāt cilvēkus, savus vēlētājus, no nejaušas nāves un traumām?» Komentārs secināja, ka lēmējus gājēju liktenis īpaši neuztrauc, jo līdz vēlēšanām vēl tālu, toties par vissvarīgāko jautājumu ir kļuvusi vietu pārdale valsts ienesīgāko uzņēmumu padomēs.
Dažas citas tās dienas ziņas rāda, ka jau tad ir iezīmējušās problēmas, kas īpaši aktuālas ir šodien, Krievijas agresijas gaismā. Lūk, 21. marta vakarā pēc līdzdalības vecāku sapulcē Rīgas 9. vidusskolā divi vīrieši mājas kāpņu telpā uzbruka Rīgas Ukraiņu vidusskolas direktorei Lidijai Kravčenko. Viņai atņemta soma ar dokumentiem par ukraiņu skolas iespējamo izvietošanu Rīgas 9. vidusskolas telpās un uzbrukuma rezultātā konstatēts smadzeņu satricinājums. Kā viens no uzbrukuma iespējamajiem iemesliem varētu būt 9. vidusskolas sapulcē notikusī asā vārdu pārmaiņa starp direktori un vecākiem. Rīgas skolu valde bija izstrādājusi projektu, kas paredzēja Rīgas 9. un 15. vidusskolas apvienošanu, lai 9. vidusskolas telpās izvietotu Ukraiņu vidusskolu. «Policijā esot reģistrēti vēl divi uzbrukumi, kas notikuši aptuveni tajā pašā laikā un tajā pašā rajonā. Rīgas pilsētas Centra rajona skolu valdes priekšsēdētāja Zigrīda Kozlovska domā, ka divi pārējie uzbrukumi noorganizēti speciāli, lai novērstu uzmanību no uzbrukuma L. Kravčenko, kas, iespējams, saistīts ar 9. vidusskolas reorganizāciju.»
Savukārt pasaules politikā jau tad parādījās Suvalku koridora problēma, tikai tad vēl caur Polijas teritoriju. Proti, Baltkrievijai ir vajadzīga izeja uz jūru, un šim nolūkam ērtākais būtu koridors caur Poliju. Turklāt to bija paudis nevis Baltkrievijas galva, bet Krievijas prezidents Boriss Jeļcins. «Naivi būtu noticēt Maskavā reproducētam pieņēmumam, ka izteikumus par nepieciešamību iegūt Polijas piekrišanu «autostrādes gabaliņa būvei tās teritorijā» Jeļcins paudis bez īpaša nodoma,» rakstīja Dienas komentētājs Āris Jansons. «Saprotamu iemeslu dēļ atklātos Krievijas prezidenta vārdus ne viens vien uzņēma par Kremļa nodomu radīt eksteritoriālu koridoru. Krievzemes valstsvīru slimīgi tradicionālā maniere kaut vai vārdos izrīkoties ar citas valsts teritoriju, protams, nevarēja neizraisīt Varšavas aizvainojumu. (..) Zinot Kremļa noraidošo stāju NATO paplašināšanas jautājumā, būtu likumsakarīgi, ja tas neatteiktos no jaunu sviru meklējuma, lai traucētu kaut vai Polijas iestāšanos aliansē. «Koridors» nozīmētu arī trešo valstu militāro kravu plūsmu caur Poliju, un tas taču nevarētu sajūsmināt NATO.»
Tikmēr Rīgā 1996. gada pavasaris nāca ar vēl vienu sērīgu atziņu – 80. gadu sākumā tik populāro Teātra dienu tradīcijas atmiršanu. «Pašlaik Teātra diena ir tradīcija, kas dziest,» 27. marta Dienā secināja teātra kritiķe Silvija Radzobe (1950–2020), atcerēdamās, kā 80. gados Valda Lūriņa vadībā gan vecajā Dailē, gan Drāmas teātrī (tagad – Nacionālais teātris) tika izrādītas asprātīgas un brīvdomīgas aktieru programmas, kas bija saistītas ar dzīves aktualitātēm: «Joprojām gaidu jaunu lūriņu parādīšanos.» Aktieris Harijs Liepiņš (1927– 1998), vaicāts, vai Teātra diena viņam ir svētki, teica: «Ar mani ir tāpat kā ar to diriģentu, kurš saviebies diriģēja simfonisko orķestri un, jautāts, kāpēc tā, atbildēja: «Man tā mūzika no bērna kājas nepatīk.»» Bet režisors Oļģerts Kroders (1921–2012), atzinis, ka Teātra diena viņam īpašas emocijas nekad nav izraisījusi, piebilda: «Tagad gan patīkami, ka ir vismaz viena diena, kurā vispār atceras, ka ir aktieri un ir teātris.»