48. vietā no pilnīgi visām pasaules valstīm (un pasaulē ir 196 valstis).
Šo indeksu nosaka, ņemot vērā paredzamo dzīves ilgumu, lasītprasmi, izglītību, kā arī dzīves līmeni, un tas ir viens no objektīvākajiem pasaules reālās situācijas rādītājiem. Esam pašas elites astes galā un no visas bijušās Padomju Savienības atrodamies trešajā vietā, kas patiesībā izsaka visu - no vienādām izejas pozīcijām esam sasnieguši daudz vairāk, nekā lielākā daļa no mums līdzīgajiem.
Taču interneta portālos ziņa par Latvijas vietu šajā tabulā izsauca gandrīz vai sašutuma vētru. Komentētāji šausminājās par politiķiem, kuri valsti noveduši līdz tik pazemojošam stāvoklim, gānīja Latviju un kliedza, ka 48. vieta pasaulē tikai pierāda, ka divdesmit gadu laikā viss, pilnīgi viss izdarīts nepareizi. Arī DnB Nord bankas veiktajā pētījumā Latvijas barometrs lielākā daļa respondentu norādījuši, ka, viņuprāt, dzīves līmenis Latvijā visvairāk ir pietuvināts dzīves līmenim NVS un Āfrikas valstīs, lai gan šī pati Tautas attīstības indeksa tabula rāda, ka neviena NVS vai Āfrikas valsts nav spējusi mums pat pietuvoties. Mēs esam tipiska rietumu labklājības un patērētāju valsts, kurai nav un varbūt nekad nebūs tik daudz, kā saraksta līderiem, taču līdz NVS un Āfrikas valstīm ir tālāk nekā līdz Skandināvijai, kas vienmēr bijusi tā, kurai vēlamies līdzināties.
Taču šī objektīvā realitāte absolūti neiet kopā ar ainu, kuru ieraugām, ieklausoties sabiedrībā valdošajā noskaņojumā. Tas ir klaji pesimistisks, kaut gan Latvijas teritorijā dzīvojošo cilvēku dzīves līmenis nekad vēsturē nav bijis tik augsts, kāds tas ir, teiksim, pēdējos desmit gados. Mēs neciešam badu, te nav karu un etnisku konfliktu, varbūt mums nav visa, ko sirds kāro, taču vienalga pietiekami daudz, un panikai nav nekādu objektīvu iemeslu. Taču mēs izvēlamies dzīvot fantāziju pasaulē. Iztēloties, ka minimums ir dzīvot un pelnīt tā, kā dzīvo un pelna Norvēģijā. Iztēloties, ka ikvienam cilvēkam neatkarīgi no viņa spējām, izglītības un talantiem ir jādzīvo pārtikusi dzīve, aizmirstot, ka būt par vidusslāni nav nekas slikts. Un Latvija uz pasaules fona ir klasisks vidusslānis.
Tomēr mēs to neredzam. Un, šķiet, ciešanas un neapmierinātība kļuvusi par vidusmēra latvieša firmas zīmi. Viņš dzīvo un cieš, aizmirstot, ka pasaule nav melnbalta. Tajā ir visas varavīksnes krāsas, un Latvija nudien nav pelnījusi tādas nievas, kādu raidīšana tās virzienā nu jau kļuvusi par stila lietu.