Iepriekš Vidzemes priekšpilsētas tiesa bija atzinusi filmu autortiesību piederību valstij, kura tās varētu izmantot, ievērojot filmu autoru tiesības. Apgabaltiesas spriedums noteikti jāpārsūdz Augstākajā tiesā, uzskata Latvijas Kinematogrāfistu savienības (LKS) valdes locekle Ieva Romanova.
Kultūras ministres padomniece Dagnija Grīnfelde Dienai norādīja, ka līdz pilna sprieduma teksta publiskošanai ministrija no komentāriem atturas. Tomēr TV3 sižetā, kas tika rādīts drīz pēc saīsinātā sprieduma nolasīšanas, ministre Dace Melbārde (NA) situāciju raksturoja kā nepieņemamu: "Rīgas kinostudijas filmas pirmām kārtām ir Latvijas valsts kultūras mantojums. Loģika un veselais saprāts saka, ka ir jāturpina izvērtēt tiesas lēmumu. Mēs noteikti mēģināsim šo lēmumu pārsūdzēt."
LKS un 44 individuāli autori tiesas procesā atzīti par trešajām personām un ir iesnieguši prasību atzīt mantiskās autortiesības uz savām radītajām filmām, jo KM prasījumā tika skartas autoru tiesības. 2010. gada 26. aprīļaDienā situāciju ar padomju laikā uzņemtajām filmām I. Romanova raksturoja šādi: "Tiek aizmirsts, ka filma nav kaut kas abstrakts, tai ir vārds, tētis un mamma - tās autori. Tas, par ko strīdas kinostudija un KM, mūsdienu izpratnē ir producentu tiesības, taču ignorēt autoru tiesības mēs neļausim." Pagājuši tieši četri gadi, bet panākts nav nekas. Arī I. Romanova nevēlas komentēt spriedumu, jo ir svarīga pilnā teksta motīvu daļa, taču situāciju kopumā viņa raksturo šādi: "Tā ir juridiska rotaļāšanās. 1990. gadā kinostudiju reorganizēja, un no radošas un filmas producējošas studijas tā kļuva par kino uzņemšanas fabriku. Kinostudiju sadalīja sešās daļās, atlaida visus radošos darbiniekus. Rīgas kinostudija ar šādu nosaukumu palika kā ražošanas bāze, kas pati filmas vairs neproducēja. Nav skaidrs, uz kāda pamata tiek uzskatīts, ka autortiesības pāriet tikai tai studijai, kas ir saglabājusi iepriekšējo nosaukumu."
Jau 1993. gadā tika pieņemts Augstākās Padomes lēmums, kurā uzdots iesniegt jaunu likumprojektu par autortiesībām, kā arī sagatavot starpvalstu līguma projektu par Krievijas fondos esošo audiovizuālu darbu izejmateriālu atdošanu Latvijai. Arī šajā ziņā realitāte ir skarba - 21 gadu pēc šī lēmuma pieņemšanas daudzu filmu negatīvi, galvenokārt pilnmetrāžas filmas, joprojām atrodas Krievijā.
Ja arī Augstākā tiesa lemtu KM un filmu autoriem nelabvēlīgi, I. Romanova neizslēdz vēršanos pret Latvijas valsti Eiropas Cilvēktiesību tiesā.
Visu Ata Rozentāla rakstu lasiet ceturtdienas, 24.aprīļa, laikrakstā Diena!