Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Gribējās sākt dzīvot sev!

"Jauniešiem, kuri man jautā par darba perspektīvām ārzemēs, vienmēr saku – lai brauc un izmanto iespējas, jo tas norūda. Tur no bērna kļūst par pieaugušo, un ir jācīnās, vienalga, kādu darbu darot," uzskata Zane Pirsko, kafejnīcas Tērbata vadītāja Valmierā. Pēc vairākiem Spānijā un Anglijā pavadītiem gadiem 2017. gadā Zane atgriezās Valmierā. "Ir gana būts projām, bet, iespējams, kādreiz man gribēsies gūt vēl kādu ārzemju pieredzi. Taču jāsaprot, ka jebkurā jaunā vietā būs jāsāk no nulles, arī atgriežoties Latvijā. Bet atgriešanos nenožēloju ne dienu. Ir bijuši pārdomu brīži, ko ar savu personību, varēšanu un gribēšanu būtu varējusi sasniegt Londonā. Es varēju daudz, bet vai tas man vajadzīgs?" spriež Zane.

Vienvirziena biļete uz Ibizu

Pēc Valmieras Valsts ģimnāzijas absolvēšanas Zane Pirsko devās uz Rīgu: "Nezināju īsti, ko un kā dzīvē vēlos, tāpēc nolēmu uz gadu atlikt studijas un spēkus izmēģināt skaistumkopšanā. Gadu šajā jomā mācījos, man patika un labi veicās – izveidoju savu salonu. Strādāju septiņas dienas nedēļā, no rīta līdz vakaram. Labi gāja."

Ap 2012. gadu viss mainījās - gan saistībā ar ekonomisko krīzi, gan izbeigušos attiecību un līdz ar to dvēseles stāvokļa iespaidā Zane nolēma pamest Latviju. Vienkārši nomainīt valsti. "Neraksturīgi sev tai laikā nopirku vienvirziena biļeti uz Ibizu Spānijā. Draugu man tur nebija un spāņu valodā nerunāju, ar draudzeni kopā izlēmām braukt vienā virzienā un tur jau uz vietas skatīties, ko darīt tālāk. Jā, maniem vecākiem tas bija grūti, jo mums vienmēr ir bijušas labas attiecības. Ar mammu man ir tāds labāko draudzeņu attiecību statuss," atzīst Zane. Viņas grūtības Spānijā sākās pēc mēneša – lai gan nauda bija iekrāta un sākotnēji šķita, ka līdzekļu jāpietiek, taču vēl nebija sākusies tūrisma sezona. Darba nebija un bez spāņu valodas to atrast grūti. Pēc diviem mēnešiem Zanes draudzene devās atpakaļ uz Latviju. "Viņa neatrada darbu. Nauda bija iztērēta un vecākiem to nevarējām prasīt – tas bija princips. Bet man paveicās, jo kaimiņš mani ieteica darbā Ibizas lielākajā klubā. Sāku tur strādāt un paliku Spānijā viena. Biju bārmene, viesmīle, protams, veicu arī uzkopšanas darbus. Atalgojuma ziņā pietika visiem maksājumiem, varēju arī iekrāt, bet es nekad neesmu fokusējusies uz naudas krāšanu. Vienkārši jutu, ka tā ir vieta un vide, kurā gribu palikt un dzīvot. Cilvēki - fantastiski un pret mani bija ļoti jauki," stāsta Zane un piebilst: "Es arī pati vienmēr pret cilvēkiem esmu laipna. Ja Latvijā šķita, ka sevi ir vairāk jāpierāda, tad tur tevi cilvēki vienkārši pieņem. Komplimentus dzirdēju no visām pusēm! Vēl mani pārsteidza, ka narkotikas tur lieto visi... Sākumā tas biedēja un izbrīnīja, bet man neviens nekad ar tām neuzbāzās." Šajā darbā Zane izkopusi savas komunikācijas prasmes, viņa pamato ieguvumus: "Esot komunikablam un protot pareizi komunicēt, var sasniegt vairāk, nekā to nedarot. Ja klubā sāku strādāt pie uzkopšanas darbiem, tad ar laiku jau dabūju labākus darbus un pienākumus. Ātri iemācījos spāņu sarunvalodu, tā nav grūta. Cilvēki redzēja, ka es cenšos." 

Sezonai beidzoties, Zane nolēmusi paciemoties pie māsīcas Anglijā, kurai tobrīd bija tikko piedzimusi meitiņa. Zanei tā bija iespēja padzīvot Londonā, palīdzēt māsīcai un izlemt, ko darīt nākamos četrus, piecus mēnešus. "Dabūju darba atļauju un sāku strādāt kurpju veikalā. Man nepatika, jo sapratu, ka man nav pieņemami, strādājot kā pārdevējai, aut kājās klientiem apavus. Kāpēc klients pats to nevar izdarīt?! Tas bija pazemojoši. Veikalā nostrādāju mēnesi," atzīst Zane. 

 

Divreiz kā labākā darbiniece

Londonā Zane iepazinusies ar Gunti Uzāriņu, viņš tajā laikā jau vadīja hoteļu tīklu Travelodge – viens no tiem atradās Londonas centrā. Zane uzzinājusi tautieša kontaktus, nosūtījusi vēstuli, pastāstot, ka uz nezināmu laiku ir ieradusies Londonā un arī viņa nāk no Valmieras. "Pāris dienu laikā Guntis mani pieņēma darbā par viesmīli un bārmeni. Tur bija ļoti daudz latviešu un tas man lika aizmirst par Ibizu. Tas man radīja māju sajūtu, kuras tobrīd pietrūka – kaut arī Londonas centrs, valmierieši visapkārt. Mēs bijām kādi desmit no Valmieras - katru dienu darbā bijām kopā," atceras Zane. Un tad jaunajai sievietei nācis piedāvājums strādāt Karaliskās ģimenes biedru klubā: "Tas ir ļoti augsta līmeņa klubs, kurā meklēja viesmīļus un bārmeņus. Aizgāju uz darba interviju un mani pieņēma tajā pašā dienā. Atalgojums būtiski neatšķīrās, dažās pozīcijās bija mazliet lielāks, bet man tobrīd bija svarīgs kluba statuss. Zināju, ka tur ļoti daudz domā par darbiniekiem, kuriem bija nodrošināti dažādi labumi un tas man bija svarīgi. Visu atlikušo laiku tur arī nostrādāju, bet kopumā Londonā pavadīju sešus gadus."

Uzsākot darbu kā viesmīlei, jau pēc neilga laika Zani Pirsko paaugstināja amatā par vecāko viesmīli, tad - par menedžera asistenti. "Man gāja ļoti labi, pelnīju ļoti labi. Vēl neilgu laiku, pirms aizbraucu prom, divus mēnešus pēc kārtas tiku atzīta kā labākā darbiniece. Tas bija "vov"! Mēs tur bijām 700 darbinieki! Mēneša labākajiem darbiniekiem klubs atvēlēja iespēju par brīvu mācīties kādā izglītības iestādē. Vienā koledžā es apguvu biznesa vadību, bet otru iespēju izmantoju, mācoties skaistumkopšanas skolā," stāsta Zane, viņa turpina: "Tad man bija iespēja savā karjerā pakāpties vēl augstāk un es laikam nobijos. Sapratu – vai nu es palieku Londonā un esmu pēc karjeras alkstoša sieviete, vai arī braucu atpakaļ uz Latviju, esmu kopā ar ģimeni un veidoju arī savu ģimeni."

Zane Pirsko nenoliedz – pirmais variants šķitis gana vilinošs, gana izaicinošs. Tomēr lēmumu viņa pieņēmusi vienā dienā, Zane pamato: "Man visus tos gadus bija šaubas – palikt vai nē. Jutu, ka attālinos no Latvijas, man pasliktinājās kontakts ar ģimeni. Līdz manai aizbraukšanai bijām kā sasieti kopā, bet ar laiku – kaut arī centāmies sarakstīties, sazvanīties un katrās brīvdienās, ko dabūju, es braucu uz Latviju – te jutos kā autsaiders. Arī mamma un tētis kaut kā nepieņēma to, ka es esmu prom.  Kaut arī centās un teica, ka pieņem un atbalsta. Bet es jutu, ka sirds dziļumos tas tā nav."

Taču Zane neslēpj – lēmuma pieņemšanu ietekmējis ar tas, ka pat saņemot labu atalgojumu, bija jāīrē dzīvoklis. Iegādāties pašai savu mājokli nebija reāli. "Visa labā alga, ko nopelnīju, aizgāja par mājvietas īri, transportu, ikdienas izdevumiem. Sešus gadus strādāju melnu muti – tas bija 12 stundu maiņu darbs un vēl strādāju papildus, lai sasniegtu to, ko sasniedzu, bet neko īpašu nebiju nopirkusi, neko nebiju iekrājusi. Arī veselība nebija tā labākā. Man ļoti daudzi teica, ka slikti izskatos un katru dienu prasīja, vai viss ir kārtībā. Atceros – pēdējā mēnesī Londonā no rītiem centos celties agrāk un vēl papildus pucējos, jo zināju, ka slikti izskatos. Un tad es aizdomājos..." saka Zane. Tolaik arī viņas māsīca ar bērniņu izlēmusi atgriezties Latvijā. "Mēs visas, arī draudzene, kura mani ierunāja šajā darbā, nonācām pie secinājuma, ka dzīvojam kaut kam, bet ne sev. Es nedzīvoju, es eksistēju un strādāju kaut kam. Droši vien arī te, Latvijā, daudzi izteiksies līdzīgi, bet atgriežoties es sapratu – lai kā mēs čīkstētu par finansēm un dzīves iespējām, to nevar salīdzināt. Te, Latvijā, visi savējie ir apkārt un viņiem tu esi svarīgs. Manuprāt, lai Latvijā kaut ko izveidotu, ir vajadzīga tikai motivācija un griba. Protams, arī finanses, bet te nav tik grūti, kā svešumā," uzskata Zane. 

 

Radusi idejas īstenot

Atgriežoties Latvijā, Zane bija izlēmusi kādu laiku nestrādāt – atgūties, atgūt attiecības ar ģimeni un draugiem. Kāds Valmieras draugs uzaicinājis viņu strādāt bistro, bet sadarbības posms bija īss, toties Zanes veikumu pamanījis kafejnīcas Tērbata īpašnieks. Tagad Zanes Pirsko pienākumos ir vadīt 15 kafejnīcas darbiniekus, taču būtībā Zane ir atbildīga par visu kafejnīcas darbību: "Īpašnieks man pilnībā ļauj darīt visu, ko uzskatu par pareizu. Divu gadu laikā te notikušas lielas pārmaiņas. Kādreiz šai vietai bija cits koncepts, cits vēstījums. Tagad esam paplašinājušies, mums ir lielākas telpas. Savulaik te bija tikai telpa ar snūkera un biljarda galdu, bet tagad te taisām banketus un ballītes. Trešajā stāvā top hotelis. Viss attīstās."

Zane ir radusi savas idejas īstenot: "Pirms pieņemu kādu lēmumu, aprunājos ar komandu, aprunājos ar īpašnieku. It kā tas nebūtu jādara, bet Londonā iemācījos – jo vairāk komunicēšu ar komandu, jo atvērtāki un labvēlīgāki pret mani būs darbinieki. Es to ļoti jūtu – kā komanda mani atbalsta un cenšas nepievilt. Domāju, tas ir tāpēc, ka cilvēki redz to, cik atklāta esmu. Tas ir mūsu kopējais darbs un tā strādāt iemācījos Londonā."

Taujāta par darba kultūras atšķirībām ēdināšanas nozarē, kafejnīcas vadītāja atklāj: "Spāņi ir ļoti brīvi, atvērti, vienkārši. Viņi ir draugi, nevis oficianti. To arī cenšos iemācīt saviem darbiniekiem – ar viesmīlību radīt māju sajūtu, lai starp klientu un oficiantu nav saspīlētas komunikācijas. Spānijā populārākās ēdināšanas vietas parasti ir tās, kur valda neformāla gaisotne. Londonā ir pretēji. Kluba restorānā nebija vēlams lieki komunicēt ar klientu, bet katrs klients bija jāuzrunā uzvārdā. Taču biedru klubā bija 16 tūkstoši klientu vīriešu! Daudzi restorānu apmeklēja regulāri un mums bija speciālas apmācības, treniņi, kā iegaumēt uzvārdus. Viegli negāja, bet es joprojām atceros šos uzvārdus. Un trīs no viņiem joprojām sūta man e-pastus, stāstot, kā klājas Londonā."

Zanei Londonā bija ilgstošas attiecības. "Viņš bija francūzis. Mēs sazinājāmies angliski. Es laikam sapratu, ka latvieši ir... Negribas jau teikt, ka tikai tie labākie, tomēr mentalitātes atšķiras. Lai arī mēs abi labi runājām angliski, tomēr bija sajūta, ka nevar pastāstīt, izskaidrot visu līdz galam. Pat strīdoties nevar izteikt visu, ko domā. Arī attiecību intensitāte nebija tāda, kā vēlētos – mēs abi strādājām ļoti daudz, darba laiki mums nesakrita, kopā nepavadījām pietiekami laika, lai labi iepazītu viens otru," atzīst Zane. Viņa novērojusi, ka latviešu vīrieši esot pieraduši pie mūsu sieviešu skaistuma. “Un pie tā, ka latviešu sievietes ir izglītotas, man gribētos teikt – augsta līmeņa sievietes. Es neteiktu, ka latviešu vīrieši to nenovērtē, viņi vienkārši ir pieraduši. Un latviešu meitenes, aizbraucot citur, vienkārši uzķeras uz komplimentiem un izrādīto uzmanību. Es pati arī uzķēros. Aizbraucot uz Ibizu jutos kā supermodele. Visi saka komplimentus, bet spāņi tādi ir," smaida Zane. Vai Latvijā komplimentu un atvērtības pietrūkst? "Man ļoti patīk šeit redzēt ārzemju tūristus, burtiski acis deg, kā gribas parunāties, dabūt atkal to sajūtu, kāda ir ārzemēs. Tās daudzveidības man pietrūkst," saka Zane.  

 

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par Gribējās sākt dzīvot sev! saturu atbild SIA Izdevniecība Dienas mediji.

Top komentāri

Grāmatvede
G
Mani izbrīna tas, ka Zane bija dzīvojusi un strādājusi ārzemēs 6 gadus, bet neko pa to laiku nebija varējusi iekrāt. Protams, īres maksa tur ir augsta, arī transports ir ļoti dārgs, Un tomēr, es arī 6 gadus pavadīju Londonā, algā saņēmu tikai dažus simtus virs 1000 mārciņām mēnesī, apmēram vidēji 1200 mārciņas uz rokas,bet es aizskaitīju uz Latviju ap 30000 mārciņu pa 6 gadiem, sūtīju apģērbu, apavu, somu, saulesbriļļu brendus. Laikam vēl ir ļoti svarīgi, kā cilvēks prot ar naudu rīkoties.
Paldies!
P
Jauks raksts.
nekā laba
n
Ja strādājusi ārzemēs,tad vajadzēja zināt,cik tur saņem algās,bet te pati atmet strādniekiem ubaga grašus.
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Politika

Vairāk Politika


Rīgā

Vairāk Rīgā


Novados

Vairāk Novados


Kriminālziņas

Vairāk Kriminālziņas