Jaunākā OECD pētījuma par mājokļu pieejamību Latvijā secinājumi ir neglaimojoši. Liela daļa iedzīvotāju dzīvo pārapdzīvotos mājokļos, tiem ir slikta kvalitāte. Vairākumam cilvēku maksātspēja ir pārāk zema, lai iegādātos jaunu mājokli, bet īres tirgus nīkuļo. Tās nudien nav jaunas problēmas, tās ir zināmas vairākus gadus. Kāpēc valsts līdz šim ir tik maz darījusi, lai uzlabotu situāciju ar mājokļu pieejamību?
Par mājokļu pieejamības problēmām Ekonomikas ministrija ar politiķiem sāka runāt vien pirms trim gadiem. Pēc mūsu toreizējiem aprēķiniem, ņemot vērā iedzīvotāju ienākumus un būvniecības izmaksas, 80% mājsaimniecību jaunu mājokļu pieejamība ir liegta. Toreiz tā bija pirmā atskārsme, ka situācija ir slikta un nepieciešama valsts iejaukšanās. Jāatzīst, ka līdz šim valsts mājokļu politika bija orientēta uz privatizāciju, uz energoefektivitātes prasību izpildi daudzdzīvokļu mājās. Tāpat ir bijuši vairāki nesekmīgi mēģinājumi grozīt īres regulējumu. Līdz ar to mājokļu pieejamība līdz šim nav bijusi aktuālajā dienaskārtībā. Par to, kā jau teicu, publiski sākām runāt vien pirms trim gadiem.
Kāda bija politiķu – Saeimas deputātu – reakcija? Vai pa šiem trim gadiem ir kas pavirzījies uz priekšu mājokļu pieejamības problēmas risināšanā?
Mums bija aktīva sadarbība jau ar iepriekšējo (Māra Kučinska – red.) valdību. Ekonomikas ministrija bija sagatavojusi likumprojektu par palīdzību mājokļu problēmu risināšanā, kā arī regulējumu par atbalstu īres namu celtniecībai. Tas bija neilgi pirms pēdējām Saeimas vēlēšanām, un jaunais sasaukums grozījumus budžeta paketē neatbalstīja. Vienlaikus jāteic, ka politiķu viedokļi par mājokļu pieejamību ir stipri atšķirīgi. Vieni uzskata, ka šo jautājumu veiksmīgi atrisinās tirgus, citiem ir uzskats, ka nepieciešams publiskais atbalsts. Jāņem vērā, ka finanšu resursi, kas nepieciešami mājokļu pieejamības nodrošināšanai, ir ievērojami. Arī Rietumeiropā atbalsta instrumenti, kurus izmanto mājokļu politikā, ir ļoti dažādi. Nav vienas pareizās atbildes. Tieši tāpēc Ekonomikas ministrija piedāvāja piesaistīt OECD ekspertus, lai apkopotu un izvērtētu citu valstu pieredzi un saprastu, kas vislabāk derētu Latvijai. Pētījuma rezultātā mēs ieguvām ļoti daudz tādas statistiskas informācijas, kāda līdz šim nebija pieejama un kādu nepiedāvā arī Centrālā statistikas pārvalde.
OECD pētījumā izkristalizējās, ka mājokļu pieejamības nodrošināšanai ar tirgus spēkiem vien nepietiks un nepieciešama valsts intervence. Vai tas ir arī Ekonomikas ministrijas uzstādījums?
Jā, noteikti. Latvijas dzīvojamais fonds pārsvarā ir būvēts padomju laikos un ir novecojis. Diemžēl jauni mājokļi pietiekamā daudzumā nerodas. Tas traucē attīstīties arī ekonomikai un kavē darbaspēka ģeogrāfisko mobilitāti. Daudzviet reģionos neatkarības laikā vispār nav uzbūvēta neviena daudzdzīvokļu ēka. Ja darbaspēks nepārvietojas valsts iekšienē mājokļu trūkuma dēļ, tas traucē jaunu darbavietu radīšanai un attīstīšanai reģionos.
Visu sarunu lasiet avīzes Diena ceturtdienas, 9. jūlija, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!