Izdzīvos gadu, pēc tam slīgs nabadzībā

Ar gadu nepietiks

Gunāra pensija ir divas reizes lielāka nekā viņa sievai. Ar viņas pensiju var nosegt komunālos maksājumus un dažus citus rēķinus, bet ēdienam un medikamentiem nepietiek. Tos var nopirkt, tikai izmantojot vīrieša ienākumus. Gunārs ir rosīgs, tāpēc caur Rīgas aktīvo senioru aliansi RASA stingri iestājies par likuma izmaiņām. Arī māsu piemērs, kurām vīri jau aizsaulē, mudinājis domāt par to, ka iztikšana vienam, īpaši viņa sievai, būtu ļoti grūta. Pats viņš nostrādājis 50 gadu, bet sievas darba stāžs ir mazāks. Arī valstī kopumā sievietēm vecumdienas ir grūtākas, jo pensija nereti ir mazāka. Par šo jautājumu Gunārs runājis arī ar sievu, teikdams, ka šogad vēl jādzīvo, jo jaunie noteikumi būs spēkā tikai nākošgad. Taču ko līdzēs viens gads? "Vienu gadu nodzīvos, bet ko pēc tam darīs? Izdzīvot vienkārši nevar. Kādam ir jāpalīdz," saka Gunārs, mudinādams meklēt jau nākošos risinājumus.

Arī kādas citas Rīgas pensionāres ģimenes budžets šobrīd vēl sastāv no viņas un vīra pensijas, bet nav izpalikušas sarunas par to, kā būs dzīvot turpmāk, ja situācija mainīsies. Sievietes darba mūžs bijis ilgs, bet alga ļoti maza, tāpēc arī pensija ir vien 259 eiro. Vīrs bijis šoferis, bet arī viņa pensija nepārsniedz 330 eiro. Kopumā jau iztikt var, bet sieviete atzīst: "Kopš aizgāju pensijā, jūtos kā niecība. Mēs esam tik priecīgi, ka mums nav parādu, ka mēs varam apmaksāt komunālos maksājumus un visu pārējo, zāles vīram ir ar atlaidi, bet es esmu atteikusies no teātriem, no braukšanas pie mazbērniem.  Kaut arī viņi ir lieli, es nemāku aizbraukt ar tukšām rokām. Es pat nevaru izstāstīt... Tā kā mēs esam divatā, mēs neesam pliki – esam normāli apģērbušies, bet... Vispār riebjas par šo runāt." Pie ikdienas rutīnas gan abi ir pieraduši. Tā kā atteikušies no citām lietām, kas sirdij tuvas, vismaz ir prieks, ka var veikalā uz pārtikas cenām neskatīties – tāpat jau daudz nepērk.