Pētījumi, kuru secinājumi ir - sievietes mazāk dod un ņem kukuļus nekā vīrieši, patiesībā uz kukuļu došanu/ņemšanu itin naski «parakstās» arī turīgie un labi audzinātie skandināvi un vācieši -, ir interesanti, bet praksē maz lietojami. Toties interesants ir pētījums, kādā situācijā «ierēdnis» (pēdiņas tiek lietotas tāpēc, ka runa ir par izspēlētām situācijām) baidās naudu ņemt. Trīs varianti: kontroles vispār nav, «iestādē» regulāri ir pārbaudes, pārbaužu nav, toties ir reāls un efektīvs mehānisms, kā «uzņēmējs» var par kukuļa prasīšanu ziņot. Skaidrs, ka pirmajā gadījumā naudiņu gatavi ņemt teju visi «ierēdņi», to neprasīja tikai 5%. Toties pētniekus pārsteidza atklājums, ka «ierēdņi» vairāk bīstas no ziņošanas, nevis audita (neņem attiecīgi 30 un 10% «ierēdņu»). Acīmredzot iespēja «uzrauties» uz noskaitušos «uzņēmēju», kuram ir radīta iespēja par izspiešanu sūdzēties, biedē vairāk nekā citu «ierēdņu» kontrole. Šo minējumu apstiprina arī cits pētījums, kura mērķis bija noskaidrot, vai «ierēdņu» apetīte samazinās, ja simboliskajā «iestādē» ir īpašs «priekšnieka kontrolētāja» postenis. Zinātnieki bija spiesti secināt, ka šāds «kontrolētājs», ja viņš, kā saka, sēž tajā pašā mājā, kur «ierēdnis», pēdējo neattur. Piederība vienam «kantorim» tieši otrādi stimulēja situācijas, ka «ierēdnis» dalījās ar «kontrolētāju» vai, vēl trakāk, «kontrolētājs» veicināja «uzņēmējam» vajadzīgā lēmuma pieņemšanu, pat ja «ierēdnis», attiecies no kukuļa, «uzņēmējam» bija atteicis. Jāsecina, ka iekšējie auditi un kontroles dienesti ir laba lieta, tomēr bez attālinātas, neatkarīgas struktūras korupcijas mazināšanai neiztikt.
Ne mazāk interesants ir pētījums, kura mērķis bija, tēlaini izsakoties, noskaidrot, vai kukuļu devējiem/ņēmējiem ir sirdsapziņa. Lai cik neticami tas izklausās, ir. Proti, mainās gatavība dot/ņemt kukuli atkarībā no cilvēka informētības par to, cik lielu postu šī darbība nes sabiedrībai. Ja runa ir par «nelielu» kaitējumu, tad rociņa nenodrebēja 93% «ierēdņu» un 86% «uzņēmēju». Ja eksperimenta dalībniekiem bija saprotami un pārliecinoši izskaidrota korupcijas graujošā ietekme, negantnieku īpatsvars saruka attiecīgi līdz 71 un 62 procentiem (arī daudz, tomēr...). Citiem vārdiem sakot, var gadīties, ka zināma korupcijas shēmu dalībnieku daļa vienkārši īsti nesaprot kopsakarības starp individuālo rīcību («kas no tā mainās - ne jau es vienīgais...») un sabiedrības stāvokli kopumā. Kā šo kopsakaru iemācīt, zinātnieki gan nesaka...