Tomēr, ja mēģinām saprast, kas izraisa jauniešu vandalismu, šķiet, jānošķir ir iemesli, kurus mēs ietekmēt patiesībā nevaram, un tādi, kurus ir vērts mēģināt koriģēt. Pie pirmajiem varētu pieskaitīt mūsdienu popkultūras daļu (daļa filmu, datorspēles), ko sākam uzsūkt jau agrā bērnībā. Ja cilvēks regulāri saskaras ar situāciju, kurā uzdevums ir iznīdēt maksimālu skaitu pretinieku, kurā viņam potē priekšstatu par vardarbības neizbēgamību un pat nepieciešamību, lai kaut ko sasniegtu, tad nav jābrīnās, ka vardarbība no virtuālās vides viegli pārceļas reālajā. Un šīs informācijas/iespaidu plūsmas mēs reāli ierobežot nevaram.
Tādējādi tas, ko sabiedrība var, diemžēl ir ar represīvu iezīmi. Proti, mazināt nesodāmības izjūtu. Ja pusaudžiem ir radīts iespaids, ka, piemēram, policija ir nabaga, slinka utt., tad viņiem rodas kārdinājums paļauties uz to, ka gan jau nenoķers. Iespējams, atliek šim priekšstatam sašķobīties, un lielā dūša uz «varoņdarbiem» mazināsies. Mūsu spēkos ir arī gādāt, lai jaunajiem veidojas sajūta, ka dzīvošanai šajā valstī ir nākotne un kumeļa gadi nav tikai «nositams» starplaiks līdz aizbraukšanai strādāt uz ārzemēm.