Negaidītais slimības uzliesmojums mediju telpā visā pasaulē ierosināja daudz un dažādas pārmaiņas - sākot no tā, kā žurnālisti vāc informāciju un intervē cilvēkus, līdz tam, kā tiek organizēts mediju darbs. To pamanīja arī sociālo tīklu lietotāji un gan Twitter, gan Facebook varēja redzēt dažādus lietotāju vērtējumus par mediju darbu, piemēram, brīdī, kad mediji steidza ziņot par pirmo Covid-19 nonāvēto. Daudzi arī iesaistījās diskusijās par medijiem piešķirto atbalsta finansējumu – vai tas sadalīts pareizi un vai saņēmēji to ir pelnījuši.
Savukārt mediju pētnieks un bijušais NEPLP vadītājs Ainārs Dimants, lai arī kopumā uzslavēja mediju darbu, pamanīja vairākus ar satura veidošanu saistītus jautājumus, ko medijiem un valstij vajadzētu nākotnē uzlabot.
Neskaidra nostāja
''Krīze saasināja to, kas visu laiku bija ass'', saka eksperts. Pirmā problēma, ar ko jau martā, kad reklāmdevēji strauji pārtrauca sadarbības un reklāmas laukumu iegādi, saskārās mediji, bija jautājums par finansējumu.
''Medijs ir arī uzņēmums, kuram jāfinansē satura veidošanu,'' teic Dimants, piebilstot, ka labākā situācijā zināmā mērā bija sabiedriskie mediji.
Kopumā mediji cietuši, bet valsts, sniedzot finansiālo pabalstu, par ko jau iepriekš portāls Diena.lv rakstīja, demonstrēja, ka Latvijai nav mērķtiecīgas mediju politikas. Tādēļ sekojusi naudas ''kaisīšana no helikoptera.'' ''Vajag būt skaidrām nostādnēm, kas pasaka, lai iegūtu valsts atbalstu, jums ir jāizdara ''tas un tas''. Ir jābūt skaidri zināmam, ko tieši mēs gribam,'' atbalsta sadalīšanu kritizē Dimants, atgādinot, ka skaidrības trūkuma rezultātā nauda tiek piešķirta Krievijas propagandas mediju atvasēm, kā liecināja Re:Baltica atklājumi.
Vajag reportāžas
Pandēmijas laikā ziņu mediju saturā iezīmējās žanru daudzveidības trūkums. ''Ja mēs paskatāmies piedāvājumā – kas tad tur ir bez ziņām? Ir pētnieciskā žurnālistika, kas, protams, ir ļoti svarīga, un arī apraksti, bet pārsvarā viss balstās uz faktu atstāstīšanu,'' saka Dimants norādot, ka ar to nav gana, jo faktu atstāstos bieži vien pazūd ''reālā dzīve.''
Eksperts nenoliedz, ka ziņu saturs laikā, kad izplatās virkne melu un nepatiesību, ir ārkārtīgi svarīgs. Tomēr pietrūkst stāstu par cilvēku pieredzi.
''Mēs maz domājam arī par pasniegšanas formām. Svarīgi ir ne tikai ''ko'', bet arī ''kā'' rakstīt,'' norāda bijušais NEPLP vadītājs.
''Latvijā ikdienas saturā ir maz reportāžu. Tādējādi žurnālistikā iztrūkst dzīves, jo tieši caur reportāžu medija saturā ienāk ''reālā dzīvē'', reportāža prasa žurnālista klātbūtni,'' saka Dimants un uzslavē Arti Drēziņu (Latvijas Avīze), kurš Covid-19 uzliesmojuma laikā gatavoja reportāžas no Latvijas novadiem. ''Varētu izveidot Antona Benjamiņa prēmiju, ko piešķirt Artim Drēziņām par šo reportāžu sēriju. Antons Benjamiņš, kurš starp citu pats bija žurnālists, sāka Jaunākās ziņas ar ainiņām no ikdienas dzīves. Rakstīja par to, ko viņš redz pie Alfrēda Kalniņa ielas, ko viņš redz Rīgas stacijas apkaimēs,'' teica Dimants. ''Bet kādreiz visi latviešu rakstnieki uzskatīja to par goda un cieņas lietu tādus rakstīt, piemēram, Jānis Jaunsudrabiņš par plūdiem Pļaviņās.''
''Kā kādreiz skolās kladēs rakstījām: ''Dzīvo dzīvē dzīvu dzīvi, dzīvam dzīvē dzīva dzīve!'''' atceras eksperts, piebilstot, ka krievu prese dažkārt ir dzīvīgāka.
Viņš gan atzīst, ka tas ir gan cilvēkresursu, gan arī plānošanas jautājums - ja nav ieplānots, tad nebūs. ''Vācijas presē ir trešā lapa, kas ir paredzēta šādiem stāstiem par reāliem cilvēkiem. Starp citu ļoti interesanti,'' ar ārvalstu mediju praksi dalās Dimants. Iespējams, pēc simts gadiem būs grūti atrast šī brīža interneta ziņu portālos publicēto, bet drukātais medijs, un tas ir pierādīts, būs un paliks!
Eksperti
Turības komunikācijas katedras profesors norāda, ka viena no ikdienas problēmām, kas saasinājās Covid-19 laikā, bija jautājums par ''mūžīgajiem'' ekspertiem. Mediju saturā trūkst ekspertu dažādības. ''Visi mediji paļāvās uz sauju oficiālo ekspertu. Mēs varam teikt: ''Maza sabiedrība, neliela valsts''. Bet vai tiešām vienīgais cilvēks, kas ir ar atbilstošu izglītību, ir valsts galvenais epidemiologs?'' retoriski vaicā Dimants, pasvītrojot, ka nedz žurnālistiem, nedz sabiedrībai nav jākļūst par ekspertiem, bet valstī ir sastopami arī citi cilvēki ar atbilstošu izglītību.
''Ikdienā ir tas pats - mums ir tādi politologi, kas nemitīgi grozās pa medijiem, lai gan viņi nebūt nav vienīgie ar atbilstošām zināšanām,'' ierasto praksi paļauties uz sauju zināmu ekspertu kritizē profesors.
Trūkst specializācijas
Tomēr, kā norāda eksperts, krīzes laiks bija arī iespēja dažiem žurnālistiem izcelties. Tie, kuri ikdienā ziņo par ar veselību saistītiem jautājumiem, piemēram, Latvijas radio Kristaps Feldmanis un NRA Inga Paparde, bijuši tādi kā ''spēka zirgi.'' ''Taču kopumā te iezīmējās, ka mums nav dažādu jomu speciālistu medijos, piemēram, nav arī ekspertu par celtniecību, lai gan tur apgrozās milzu summas,'' saka Dimants.
Mediji, ņemot vērā citādos apstākļus, strādājuši labi. ''Delfi izcēlās ar pētniecisko darbu un LTV ziņu diktore Sandra Zviedre pierādīja, ka spēj lieliski intervēt cilvēkus. Arī Re:Baltica publikācijas, kur tika apkopota informācijas par dažādām viltus ziņā, kas ceļoja apkārt bija uzteicama. Interesantas bija LTV korespondentes Ilzes Naglas reportāžas par to, kā ierobežojumu laikā dzīvoja Briselē,'' dažus no labākajiem žurnālistu veikumiem, kas krīzes laikā iekrita acīs, min Dimants.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta Kāpēc man tas jāzina? saturu atbild SIA Izdevniecība Dienas Mediji. Projekta redaktore Lauma Spridzāne.