Viņš skaidroja, ka par šādiem jautājumiem parasti lemj valstu parlamenti, un konkrētajā gadījumā Latvija vienmēr uzskatījusi, ka tās pozīcija ir pietiekami līdzsvarota, nenoliedzot attiecīgo notikumu traģiskumu. Ministrs pats vairākkārt to uzsvēris arī tiekoties ar kolēģiem no Armēnijas.
"Pašlaik neredzam, kādas šāda veida deklarācijas par vai pret atzīšanu, jo tas ir ļoti jūtīgs un ļoti sarežģīts jautājums daudzās valstīs. Ne visas Eiropas Savienības (ES) dalībvalstis ir ar vienotu nostāju. Šobrīd nedomāju, ka tādas deklarācijas nāktu par labu reģiona stabilitātei, drošībai vai kopējai Latvijas pozīcijai," uzsvēra Rinkēvičs.
1915.gada 24.aprīlī toreizējās Osmaņu impērijas varasiestādes apcietināja simtiem armēņu inteliģences pārstāvju, no kuriem daudzi tika nekavējoties nogalināti. Tam sekoja armēņu grautiņi un slaktiņi visā impērijas teritorijā, kā arī pavēle masveidīgi pārvietot armēņus no Mazāzijas cauri tuksnesim uz Mezopotāmiju un Sīriju. Tūkstošiem deportēto armēņu zaudēja dzīvību ceļā slimību, bada, bandītu uzbrukumu un pavadošo karavīru brutālās izturēšanās dēļ.
Saskaņā ar armēņu vēsturnieku aplēsēm Osmaņu impērijā Pirmā pasaules kara gados tika nogalināts aptuveni pusotrs miljons armēņu. Vēsturiskajā Armēnijā, kas atrodas mūsdienu Turcijas ziemeļaustrumos, genocīdā un deportācijās armēņu kopiena tika pilnībā iznīcināta.
Armēnija prasa, lai Turcija atzīst notikušo par genocīdu, bet Ankara kategoriski atsakās to darīt, kā arī turas pie uzskata, ka armēņu upuru skaits mērāms ap pusmiljonu, nevis pusotru miljonu, kā uzskata Armēnija.
Armēņu masveida slepkavošanu Osmaņu impērijā par genocīdu atzinušas vairāk nekā 20 valstis, arī Lietuva, Francija, Vācija un Krievija. Februāra beigās arī Nīderlandes parlaments ar lielu balsu vairākumu pieņēma rezolūciju, kurā armēņu masu slepkavības Pirmā pasaules kara laikā toreizējā Osmaņu impērijā atzītas par genocīdu.
ļuļa
Urbis
Neslāvs