Patlaban brīvprātīga eitanāzija ir atļauta tādās Eiropas valstīs kā Beļģija, Luksemburga un Nīderlande. Savukārt ārsta asistēta pašnāvība ir legāla Šveicē un tādos ASV štatos kā Kalifornija, Oregona, Vašingtona, Montana un Vermonta.
Iniciatīvas autors Pēteris Buks norādīja, ka aktīvās eitanāzijas un ārsta asistētas pašnāvības atļaušana neārstējami slimiem cilvēkiem ļautu brīvprātīgi pārtraukt savas ciešanas – neizturamas sāpes, kā arī palīdzētu tiem, kuri ir dziļā bezapziņā bez cerībām uz atlabšanu.
Tieši sāpes tiek minētas kā galvenais iemesls, kāpēc cilvēki atbalsta ideju paātrināt aiziešanu no dzīves. Praktizējošie ārsti nenoliedz, ka daudziem pacientiem slimības gaita norit dramatiski. Latvijā īpaši daudz ir onkoloģijas slimnieku, kuru ārstēšana notiek novēloti. Pandēmijas laikā mirstība tikai pieaug, taču mediķi ir vienisprātis, ka medicīna nav arī bezspēcīga. Onkologs, ķīmijterapeits, algologs, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Onkoloģijas centra Paliatīvās aprūpes nodaļas vadītājs Vilnis Sosārs norādīja, ka pieejami jauni medikamenti – garās darbības atsāpinātāji, kas daudziem atvieglo ciešanas un ļauj turpināt cīņu ar slimību. "Runas par eitanāziju atkārtojas tikai tad, ja cilvēki ir depresīvi noskaņoti saistībā ar sociāliem apstākļiem, kad vēlas nomirt, nevis dzīvot tālāk. Protams, depresija arī ir grūti ārstējama, bet izārstējoties var dzīvot vēl 20, 30 un vairāk gadu," stāstīja Sosārs. Ārsts uzskata, ka jāuzlabo paliatīvā aprūpe, kas ir sāpju, sociālo, psiholoģisko un garīgo problēmu apzināšana un kontrole. Tātad jāuzlabo veselības sistēma kopumā, lai novārtā nepaliktu arī Latvijas iedzīvotāju garīgā veselība un uzlabotos viņu dzīves kvalitāte.
Tam, ka ir jāatvieglo fiziskās, emocionālās un sociālās ciešanas, piekrita arī Latvijas Anesteziologu un reanimatologu asociācijas prezidente Iveta Golubovska: "Valdes locekļi ir par cilvēka pašnoteikšanos, ieskaitot eitanāziju, bet ar ļoti daudziem priekšnoteikumiem, piemēram, jānodrošina speciāli sagatavotu ārstu psiholoģiska rakstura konsultācijas, nepieciešamības gadījumā iesaistot arī tiesību speciālistus." Tomēr, viņasprāt, līdz lēmuma pieņemšanai par eitanāzijas atļaušanu vēl ejams tāls ceļš.
Runātāju vidū radās šaubas par tuvinieku morāles un ētikas izpratni, dažkārt uzspiežot savu gribu, jo nevēlas par pacientu rūpēties. Bīstami, ja arī valsts līmenī kā slogu uztver vecu un slimu cilvēku aprūpi, kas nav humānas sabiedrības pazīme.
Dažādu garīgo konfesiju pārstāvji atbalstīja Romas Katoļu baznīcas Rīgas arhibīskapa – metropolīta Zbigņeva Stankeviča pausto, ka cilvēks pats sev nepiešķir dzīvību un tādēļ nav tiesību to vardarbīgi atņemt. Eitanāzija ir nāves civilizācija un nav pieņemama no Dieva autoritātes viedokļa, uzsvēra Stankevičs. Viņaprāt, nav atbalstāma arī vardarbīga jeb forsēta terapija, taču tas nenozīmē cilvēku atslēgt no dzīvības uzturēšanas funkcijām. "Ārsta misija ir glābt dzīvību, nevis to iznīcināt. Eitanāzija pārkāpj sarkanās līnijas un ir pretrunā ar šo misiju. Cilvēki nevēlas izbēgt no dzīves, bet gan no sāpēm. Liekulīgi ir apgalvot, ka tā [eitanāzija] palīdzēs no sāpēm atbrīvoties," teica arhibīskaps.