Ukrainas bēgļi pie mums Latvijā ir jau kopš 2014. gada, kad notika Maidans un radās Doņeckas tautas republika. Jau tolaik bija cietušie – kā Irina Jarošenko, kura Kromatorskā zaudēja vīru, vai kā pensionāru pāris Oleksandrs un Natālija Šeiko, kuri negribēja pieredzēt nemierīgus laikus. Viņu stāstos kopīgais ir tas, ka viņu līdzekļi tika noguldīti ABLV bankā līdz 2018. gadam, vēlāk iesaldēti, arestēti un draud to konfiskācija.
2014. gadā vēl nebija bēgļu programmu un pārcēlās cilvēki, kuriem bija līdzekļi. Stāstu ir daudz, un to kopīgā iezīme ir Latvijas valsts nevēlēšanās šķirot zvērinātus Putina Krievijas atbalstītājus, sankcionētas personas no Ukrainas pilsoņiem, pensionāriem un atraitnēm ar bērniem, kuri pameta dzimteni bailēs no nākotnes. Visos gadījumos caurskatāma birokrātiska centība ceļā uz naudas konfiskāciju par labu budžetam, neņemot vērā, pret ko vēršas svaigi izceptais likuma burts.
Irinas stāsts
Irina Jarošenko un viņas brālis Staņislavs Savčenko ir Ukrainas pilsoņi, kuru problēmas sākās krietni pirms pašreizējās Krievijas invāzijas Ukrainā. Viņi dzīvoja Kromatorskas pilsētā Doņeckas apgabalā, kur karadarbība sākās jau tālajā 2014. gadā. Reāla un īsta šaušana, kuras laikā Irina jau pirmajās dienās zaudēja savu vīru. "Viņš gāja bojā, un es paliku ar diviem maziem bērniem. Jau toreiz devāmies prom no Kromatorskas, bērniem tur nebija droši, jo praksē notika karadarbība," atceras I. Jarošenko. Viņas brālis Staņislavs uzturēšanās atļauju Latvijā nokārtoja pirmais un palīdzēja māsai gan ar juridiskām formalitātēm, gan uzdāvinot prāvus naudas līdzekļus, lai viņa varētu risināt savas ikdienas problēmas.
"Es plānoju savu dzīvi Latvijā, jo brālis jau bija šeit pārvācies. Bērniem meklēju skolu. Naudu ieliku Latvijas bankā ABLV," pastāstīja I. Jarošenko. Laiks līdz 2018. gadam bija aizritējis, braukājot uz Ukrainu, lai palīdzētu vecmāmiņai, gan pēc dažādiem dokumentiem un izziņām. 2018. gadā, kad vienam no Irinas bērniem vajadzēja uzsākt mācības pirmajā klasē Latvijā, ABLV banku slēdza un iespējas dzīvot Latvijā beidzās. Proti, netika pagarināts subordinētais depozīts un atbilstoši uzturēšanās atļauja, kas savukārt tieši saistīts ar Finanšu izlūkošanas dienesta lēmumu bloķēt līdzekļus atbilstoši negatīvam AML ziņojumam. Proti, Irinas nauda FID izpratnē bija aizdomīga. 2018. gadā Irina bija spiesta pārcelties uz Maskavu, kur varēja ātri atrast darbu, lai uzturētu savus bērnus.
Pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā situācija Maskavā kļuvusi nepieņemama. "Līdz ar karadarbību Ukrainā viss kļuva slikti. Pret Ukrainas pilsoņiem izturas briesmīgi, un šeit, Maskavā, es vairs neredzu iespējas palikt. Es negribēju, lai mani bērni redz visas tās "Z" zīmes uz mašīnām, apsaukāšanos un nicinājumu, ko viņi nav pelnījuši. Es nevēlos, lai bērni uzaugtu naidā un negatīvās emocijās," tā intervijā sacīja Irina, piebilstot, ka uz Latviju brauks tik un tā, kaut vai paliks pie brāļa, tomēr nauda ir vitāli nepieciešama. Irina ir ārste, un, lai šeit nokārtotu visas formalitātes, pietiekamā līmenī apgūtu valodu, ir vajadzīgs laiks, bet bērni ir jāuztur.
"Nauda ir vajadzīga! Tas ir vienīgais veids, kā varu palīdzēt savai vecmāmiņai, savai draudzenei. Māsa man dzīvo Harkivā, tur notiek pilnīgs vājprāts. Viņa regulāri sēž pagrabā, un viņiem patiešām klājas ļoti grūti. Tā ir dzīvības nauda ne tikai man, bet visiem, kas man tuvi Ukrainā! Kāpēc ar mums tā izrīkojas?" jautā Irina, piebilstot, ka negrasās sēdēt uz valsts pabalstiem vai prasīt kādam palīdzību, jo zina, ka ārsta diploms ir derīgs, un tādēļ prasa tikai tos līdzekļus, kas viņai pieder, bet nav pieejami.
"Vai tiešām trīs gadu laikā nav iespējams saprast, ka neesmu noziedzniece?" sarunas noslēgumā jautā Irina Jarošenko.
Kopš intervijas pagājušas jau vairākas nedēļas, un šajā laikā Irina tiešām izbrauca uz Latviju, uz robežas Krievijas pusē pavadot 18 mokošas stundas, jo Krievijas puse ukraiņus nevēlas izlaist no valsts. Irina ir apmetusies pie brāļa, nokārtojusi bēgļa statusu un uzturēšanās atļauju Latvijā uz gadu, proti, šobrīd jau oficiāli ir Ukrainas bēgle ar diviem bērniem.
Pensionāru stāsts
Oleksandra un Natāljas Šeiko stāsts arī sākās 2014. gadā. Abi bija pirmspensijas vecumā un, izvērtējot riskus, pārcēla ietaupījumus uz Latviju, bet šodien viņu līdzekļi un īpašumi ir arestēti un tuviniekiem palīdzēt nav iespējams. 2014. gadā Oleksandrs vēl strādāja, apgādībā bija nepilngadīgs dēls. Latvijā tolaik tika īstenota politika ieguldījumu piesaistē, termiņuzturēšanās atļauju izsniegšana, iegādājoties nekustamo īpašumu. Ārzemēs atvērts norēķinu konts, reģistrētā kompānija kalpoja kā Šeiko ģimenes personīgās drošības garants, jo Ukrainā bija kļuvuši biežāki laupīšanas uzbrukumi uzņēmējiem, reiderisms. Šeiko gadījumā tika sagrābts viņa īpašums – māja. Līdztekus Ukrainas teritorijā notika īsta karadarbība – Ukraina de facto zaudēja teritorijas jau 2014. gadā. Tas arī bija par iemeslu, ka ukraiņi masveidā sāka atvērt kontus citās valstīs, tostarp Eiropas Savienības valstīs un konkrēti Latvijā. Izvēle par labu Latvijai nereti tika izdarīta arī tādēļ, ka ukraiņi labi saprot krievu valodu, kā arī Latvija nav tālu no dzimtenes. Turklāt Latvijā garantētā noguldījumu summa ir līdz 100 tūkstošiem eiro. Visbeidzot Latviju līdzās citām Eiropas valstīm ukraiņi vērtēja kā tiesisku un demokrātisku zemi ar augstu banku uzticamības reitingu. Šeiko ģimene izvēlējās ABLV bankas pakalpojumus, un, jāteic, 2014. gadā viņiem nebija pamata šaubīties par bankas darbību. 2014. gadā Šeiko pāris iegādājās īpašumu Latvijā un saņēma termiņuzturēšanās atļaujas. Papildu iemesls mainīt dzīvi tieši O. Šeiko bija onkoloģiska saslimšana 2007.– 2008. gadā, kas maina arī darba dzīvi. Visu mūžu O. Šeiko ir aizvadījis kā algots darbinieks lielās metalurģiskās kompānijās kā to vadītājs. Neiedziļinoties sīkumos, viņa vadītie uzņēmumi pēc lieluma un darbinieku skaita pēc 2000. gada pielīdzināmi Latvijas dzelzceļam.
Pārceļoties uz Latviju, Šeiko iegādājās gan māju, gan dzīvokli Rīgā, gan palika ietaupījumi ABLV. Tas viss šobrīd ir arestēts, un pensionāri ir šokēti.
"Kurš uzņēmums glabā dokumentus vairāk nekā 10 gadu? Es pajautāju, un manā vidē tādu uzņēmumu un uzņēmēju nav. Kāpēc man šie dokumenti bija jāglabā tik ilgi, ja šīs jurisdikcijas likums paredz dokumentus glabāt septiņus gadus?" jautā O. Šeiko, piebilstot, ka var precīzi aprakstīt, ar ko uzņēmumi nodarbojušies, sniegt biznesa partneru sarakstus, pieaicināmos lieciniekus, bet dokumentu par tik senu laiku nav. Tie ir iznīcināti.
"Ja cilvēks varēja godīgi nopelnīt naudu, lai vecumdienās dzīvotu normāli, uzskatu, ka tas ir jārespektē un jāveicina, nevis jācenšas pielietot mums zināmo sociālisma principu – vienlīdzība ir nabadzībā – un atņemt visu, kas iegūts aktīvas dzīves laikā. Joprojām ceru, ka Latvijas attiecīgās iestādes to sakārtos un novērsīs šo netaisnību. Ja tomēr mantu konfiscēs, es cīnīšos, es neuzskatu sevi par vainīgu, neesmu noziedznieks, un to es pierādīšu, lai arī kāda autoritāte Eiropas Savienībā man būtu jāsasniedz," stingri pauž O. Šeiko.
Naudas konfiskācijas šablons darbībā
FID rosinātās, tālāk policijas virzītās un Latvijas tiesu iztiesātās mantas konfiskāciju lietas šobrīd rit pēc viena šablona, bez kādas individuālas pieejas vai mēģinājumiem izprast konkrētus gadījumus. Bēda slēpjas nesen pieņemto likumu praktiskā realizācijā, kur patlaban ir ieviests neraksturīgais Latvijai apgrieztās pierādīšanas princips. Proti, nevis policija pierāda kāda cilvēka vainu, bet cilvēks pierāda savu līdzekļu leģitimitāti, turklāt aizdomas par mantas noziedzīgu iegūšanu tiek dibinātas Kriminālprocesa likumā, kas nozīmē, ka var pajautāt par līdzekļu izcelsmi pēc patikas senā pagātnē. Tā kā izmeklējošām iestādēm ir vajadzīgas vien aizdomas, kuras apgāzt īsti nav iespējams, ja pajautā par pietiekami seniem darījumiem, tad lietu iztiesāšana veicas ar apbrīnojami labiem rezultātiem par labu aizdomām.
Sistēmas izpratnei Irinas aizstāvis, zvērināts advokāts Oskars Rode, izklāstīja Irinas lietas kuriozos pavērsienus visā tās gaitā.
"Visas šīs izmeklēšanas absurdums ir apstāklī, ka kriminālprocesā tiek izmeklētas darbības par notikumiem 2018. gadā, bet Irinas brālis līdzekļus māsai ir uzdāvinājis trīs gadus ātrāk," saka O. Rode, piebilstot, ka paradokss ir pats mantas aresta lēmums, kas pieņemts 2020. gadā, un tam sekojošs vēl viens 2022. gada februārī. Proti, visi dokumenti ir iesniegti, brālis nopratināts, sniegti visi paskaidrojumi. Ir atrasti un iesniegti pierādījumi, ka brālis nav saistīts ar kādām krimināllietām vai izmeklēšanām. Pēc pirmā aresta, teju pēc diviem gadiem, FID nosūta izmeklēšanai informāciju, ka Irina daļu naudas ir pārvērtusi vērtspapīros un tas notiek tās pašas bankas ietvarā, tādēļ top 2022. gada 24. februāra jaunais lēmums par mantas arestu. Īsāk, kādēļ izmeklēšana pati to nevarēja un/vai negribēja noskaidrot, jautā O. Rode. Šobrīd situācija kļuvusi vēl interesantāka.
Cita starpā jāpaskaidro, ka katras šādas lietas izmeklēšana velkas vairāk nekā divus gadus. Proti, FID līdzekļus iesaldē, policija ierosina kriminālprocesu, un, tā kā nav konkrētas apsūdzības kādā noziegumā, bet vien izteikts pieņēmums par noziedzīgi iegūtu naudu vai mantu, aptuveni 22 mēneši paiet, apmainoties ar vēstulēm vai vizītēs policijā. Turklāt šo termiņu vēl ir iespējams pagarināt kopā uz deviņiem mēnešiem. Noslēgumā kriminālprocesu sadala, nodalot "noziedzīgu mantu" no "personas vainīguma pierādīšanas", un tālāk tiesa spriež tikai par mantu, kas vairumā gadījumu izrādās pietiekami aizdomīga konfiskācijai. Ja tomēr lieta ir tik skaidra, ka neko nevar padarīt, tad ir iespēja lietu izmeklēt maksimāli ilgi, ja vien izdodas atrast formālu iemeslu, kā tas, visticamāk, Irinas gadījumā arī ir noticis. Par to liecina fakts, ka O. Rodem otro lēmumu par mantas arestu, kas saistīts ar vērtspapīriem, izdevies veiksmīgi apstrīdēt, izskatot iesniegto sūdzību, tiesa ir atzinusi, ka procesa virzītājas lēmums nav pietiekami pamatots un ir pretrunīgs. Proti, Irinai būs pieeja vērtspapīriem, bet tas diemžēl viņu neatbrīvo no visām problēmām un izmeklēšanām, ko valsts uzsākusi. Jāatzīmē gan tas, ka pirmais lēmums par aresta uzlikšanu mantai un otrais lēmums par aresta uzlikšanu mantai, kurš tagad ir atcelts, ir samērā līdzīgi.
"Būsim atklāti, lielā mērā nenotiek iesniegto dokumentu pārbaude, notiek negatīvas informācijas vākšana par arestētās mantas īpašnieku, arestētās mantas īpašnieka darījumiem un darījuma partneriem, dažkārt pat par darījumu partneru partneriem, visādiem blakus apstākļiem. Bēdīgākais ir fakts, ka kaut kādus uzlabojumus mūsu tiesību sistēmā var gaidīt vien pēc tam, kad Latvijas valsts sāks ciest reālus zaudējumus Eiropas tiesību institūcijās. Iespējams, ka tad, kad vajadzēs atmaksāt pamatīgas summas, kāds sāks domāt par tiesiskuma principiem, par likuma piemērošanas kārtību," tā sarunu noslēdz advokāts O. Rode.