Viens no obligātiem nosacījumiem, lai saņemtu Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) apjomīgo līdzfinansējumu, bija vides pieejamības prasību ievērošana - lai jaunajā celtnē bez citu personu palīdzības varētu iekļūt un tajā pārvietoties cilvēki ar funkcionāliem traucējumiem. Projekta dokumentācijā tam pievērsta uzmanība, taču realitāte izrādījusies pretēja.
Invalīdu un viņu draugu apvienības Apeirons vides pieejamības eksperts Aigars Bolis uzskata, ka piebūves projekta autoru un LMA rīcība šajā gadījumā bijusi liekulīga - lai tiktu pie finansējuma, viņi Apeironam lūguši ieteikumus, kā vides pieejamību nodrošināt, un solījuši tos ņemt vērā. Konkursa dokumentācijā tie patiešām iekļauti, un tāpēc LMA pie finansējuma tika. Taču 2012. gadā, kad jaunbūve atklāta, Apeirona pārstāvji bijuši nepatīkami pārsteigti - objektā nav ievērota neviena no vides pieejamības prasībām. Televīzijas raidījuma 3/4 vadītāja Sintija Bērziņa, kura pārvietojas ratiņkrēslā, veicot eksperimentu, secināja, ka bez citu cilvēku palīdzības nespēj ne iekļūt ēkā, ne no tās izbraukt, turklāt neiespējama ir arī nokļūšana no viena stāva citā. Arī Labklājības ministrijas (LM) vides pieejamības eksperti, kuri projekta izstrādes stadijā sniedza priekšlikumus, konstatēja, ka uzbrauktuve jeb panduss neatbilst būvnormatīvos noteiktajam, atbildot uz to, LMA vadība izteikusi gatavību rast alternatīvus risinājumus, piemēram, izveidot platformas vai atbalsta margas, taču nav to īstenojusi. LM gan nostājas ēkas īpašnieces pusē, sakot, ka LMA "ņēmusi vērā vairākus būtiskus ieteikumus vides pieejamības nodrošināšanai un ierīkojusi speciālas autostāvvietas personām ar invaliditāti, marķējusi ārējās līmeņu maiņas, stikla konstrukcijas un higiēnas telpas". A. Bolis ironiski norāda, ka marķējumu esamība pārvietošanos neatvieglo.
"Likums paredz, ka vides pieejamības prasības jānodrošina vienā no trim veidiem - ar pacēlāju, uzbrauktuvi vai tehniskām palīgierīcēm -, un pēdējais šajā gadījumā ir piemērots risinājums, jo galvenais korpuss tāpat nav pielāgots, bet students nemācās tikai piebūvē. Man kā arhitektam gribējās uztaisīt invalīdiem atbilstošu pandusu, bet ēkas galvenais uzdevums tomēr ir pildīt tās funkcijas, lai cilvēki tur var strādāt," skaidro projekta autors Andris Sīlis. Viņš taisnojas, ka bijis ierobežots gabarītos, jo ēka tika rekonstruēta, nevis būvēta no jauna: "Sākotnējā ideja bija saskaņota, ievērojot vides pieejamības prasības, bet pēdējā brīdī LMA mainīja prasības - nācās palielināt griestu augstumu pagrabstāvā, lai tur varētu izbūvēt fotodarbnīcu, tāpēc uzbrauktuve bija jātaisa slīpāka. Nav ideālākais variants, taču mums nācās strādāt ātri, un projekts izstrādāts zibenīgā ātrumā, lai LMA varētu tikt pie šī finansējuma," norāda A. Sīlis.
Šāds attaisnojums neapmierina Valsts izglītības attīstības aģentūru (VIAA), kas LMA piebūves projektā pārrauga ERAF naudas izlietojumu. "Nākamnedēļ mūsu būveksperti apsekos objektu, un lūgsim Mākslas akadēmijai par saviem līdzekļiem visus trūkumus novērst. Saprotam, ka tas prasīs jauna projekta izstrādi, līdz ar to - jaunu konkursu un būvniecību, tāpēc sākumā būs jāvienojas par darbu izpildes termiņu. Risinājuma izvēle ir viņu ziņā, bet ēkai jāatbilst vides pieejamības prasībām, jo jāsaprot, ka citādi finansējums nebūtu ticis piešķirts," norāda VIAA Struktūrfondu vadības un kontroles departamenta projektu vadītāja Ruta Mihalovska.
(Visu Kristīnas Putincevas rakstu "Piemāna Eiropas naudas devējus" lasiet ceturtdienas, 20.februāra, laikrakstā Diena!)