Finanšu ministrija (FM) pieķērusies daļai no šīs prakses - līgumiem, ko iestādes pamanījušās slēgt ar saviem esošajiem vai bijušajiem darbiniekiem ES struktūrfondu un Kohēzijas fondu programmu jautājumos. Tātad ārpus apskatāmā jautājuma paliek citas programmas un jautājumi (piemēram, nodokļi), par kuriem daži ierēdņi pamanās saņemt faktiski dubultu samaksu. Plus vēl ir gadījumi, kad saikne ar darbiniekiem ir labāk paslēpta, tomēr pastāv.
Tātad pēc informācijas, ko pašas ministrijas sniegušas FM, - un te svarīgs ir jautājums, ar kādām tiesībām to nav darījusi Ekonomikas ministrija (EM), - šādos «savējo līgumos» izmaksāti apmēram 446 tūkstoši latu. «Rekordisti» starp iestādēm - Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, Valsts kanceleja un Labklājības ministrija (iespējams, arī EM).
Protams, var teikt, ka problēma nav tik traka, jo a) lai taču speciālisti piepelnās, ja valsts nespēj pienācīgi samaksāt, b) ko tad lai dara, ja attiecīgu ekspertu Latvijā trūkst. Tomēr FM ir taisnība, ka šāda prakse ir jāpārtrauc. Ja iepirkuma konkursā piedāvājumu iesniedz iestādes esošais vai bijušais darbinieks, ir nevajadzīgs risks, ka viņš vai viņam simpatizējoši kolēģi bijuši iesaistīti iepirkuma dokumentācijas sagatavošanā, attiecīgi viņš ir spējis sagatavot labāko piedāvājumu.
Cik noprotams, FM situācijas risināšanai piedāvās dažādus variantus, jo prakses ierobežošanai ir daudz pretinieku (piemēram, tiek uzskatīts, ka aizliegums pieteikties uz iepirkumu, ja darbu konkrētajā iestādē cilvēks atstājis piecus mēnešus pirms iepirkuma procedūras sākšanas, esot pārlieku stingrs). Tomēr jācer, ka problēma tiks risināta - pirms esam saņēmuši ES aizrādījumus. Jo - lai gan nav tiesību visus šo «savējo» līgumu slēdzējus uzskatīt par korumpētiem, tā nav laba prakse no vienlīdzības un brīvā tirgus principu viedokļa.