Kad pērn vasarā lielo lietavu Latgalē un Kurzemē radīto plūdu dēļ tika bojāti daudzi autoceļu posmi, publiskajā telpā atsākās diskusija par meliorācijas sistēmu funkcionēšanas problēmām vai to neesamību vispār, kas tika minēts kā viens no būtiskiem lielo plūdu iemesliem.
"Latgales plūdi bija īpašs gadījums – ja nolīst teju vai Rāznas ezers, runa drīzāk ir par dabas katastrofu, ko nenovērstu vislabāk funkcionējošā meliorācijas sistēma, līdz ar to līdzīga mēroga lietavu gadījumā plūdi un postījumi droši vien atkal būs. Taču ir iespējams samazināt nodarītos postījumus un laiku to novēršanai. No plūdu skartajiem autoceļu problēmposmiem bija daudzas vietas, kur līdz tam ūdens nekad nebija plūdis pāri ceļam. Un, ja ūdens masa no meža caurtekās sanes sakņu un žagaru čupas, caurtekās var veidoties aizdambējumi. Ne vietējie iedzīvotāji, ne arī vecākie ceļinieki tādus plūdus neatcerējās, jo ūdens plūda pa tādām vietām, kur iepriekš neviens nevarēja iedomāties. Tas, ko darām no uzturētāja puses – pievēršam pastiprinātu uzmanību ūdens atvades sistēmu uzturēšanai – tīrām, remontējam un mainām caurtekas, tīrām un rokam grāvjus. Tāpat reaģējam uz iedzīvotāju sniegto informāciju par nefunkcionējošām caurtekām," stāsta a/s Latvijas autoceļu uzturētājs (LAU) Ražošanas departamenta direktors Juris Millers.
Upes tīrīt drīkst un vajag, bet tas ir tikpat sarežģīti, kā uzturēt meliorācijas sistēmas
Plūdu iemesls lielu nokrišņu gadījumā nav tikai meliorācijas vaina, tā ir kompleksa problēma, jo meliorācija kā tāda nav vienīgais ūdeni novadošais tīkls Latvijā, akcentē Zemkopības ministrijas (ZM) Zemes pārvaldības un meliorācijas nodaļas vadītāja vietnieks Valdis Pētersons un piebilst: "Bez tās vēl ir 12 tūkstoši mazo vai vidējo upju, kurās tiek ievadītas lielākā daļa meliorācijas sistēmu un kuras šobrīd praktiski netiek tīrītas. Tām neviens neķeras klāt, jo acīmredzot nav īsti saimnieka, nav skaidri kritēriji un izpratnes, kā risināt šos jautājumus. Upes tīrīt drīkst un vajag, bet tas ir tikpat sarežģīti, kā uzturēt meliorācijas sistēmas." Viņš uzsver, ka patiesībā Latvijā liela lauksaimniecības un meža zemju daļa – aptuveni trešdaļa no valsts teritorijas – ir meliorēta. "Kā tā lieta funkcionē – tas ir cits jautājums," viņš piebilst.
Nepieciešama regulāra kopšana
J. Millers atgādina, ka ceļš ir infrastruktūras elements un, lai tas labi pildītu savu uzdevumu un neradītu problēmas apkārtējā vidē, ir jāatrisina ar ūdens novadi saistītie uzdevumi – jātīra grāvji, caurtekas, jānovāc apaugums ceļa nodalījuma joslā. Ir jautājumi, kas ir ceļu uzturētāja pārziņā – kā grāvji, caurtekas, izzāģētas ceļmalas, lai netraucētu ūdens novadi, bet ir vēl piegulošie dīķi, upes un meliorācijas sistēmas, kas pieder lauksaimniekiem un tuvējiem zemju īpašniekiem. "Ja runājam par ceļu un ūdens novadīšanas sistēmu projektēšanu, būvnormatīvos tiek ņemts vērā vidējais nokrišņu daudzums konkrētajā reģionā. Citiem vārdiem sakot, ceļu infrastruktūra ar noteiktām rezervēm ir paredzēta vidējam nokrišņu daudzumam konkrētajā reģionā un klimatiskajā zonā. Atbilstoši šiem rādītājiem tiek noteikts caurteku diametrs, lai ceļš spētu funkcionēt. Tas, vai apkārtējās meliorācijas sistēmas ir atjaunotas un darba kārtībā, vai vispār tādas ir ierīkotas, ietekmē ūdens savākšanas un aizvadīšanas spēju un līdz ar to iespēju radīt postījumus ceļam," norāda LAU pārstāvis.
Līdz deviņdesmitajiem gadiem meliorācija Latvijā darbojās kvalitatīvi, taču tagad vērojamas daudzas problēmas, kas jārisina
Raksturojot pašreizējo situāciju meliorācijā, SIA Meliorācija–A.G. valdes priekšsēdētājs, Latvijas Melioratoru biedrības valdes priekšsēdētājs Romualds Dovgjallo secina, ka ir nepietiekamā apjomā veikti regulārās apkopes darbi, uzturot grāvjus, caurtekas, citas meliorācijas sistēmu daļas. "Līdz deviņdesmitajiem gadiem meliorācija Latvijā darbojās kvalitatīvi, taču tagad vērojamas daudzas problēmas, kas jārisina. Viens no izplatītākajiem iemesliem ir naudas trūkums, jo meliorācijas sistēmu sakārtošana un uzturēšana prasa būtiskus līdzekļus. Diemžēl patlaban vērojama tendence, ka šim mērķim cenšas izmantot dažādus ES fondu līdzekļus, taču situācijās, kad šāds finansējums nav pieejams, gandrīz nekādi darbi netiek veikti. Tā kā daudzi novadgrāvji ir aizauguši un ilgstoši nav tīrīti vai padziļināti līdz sākotnējam apjomam, ūdens atvade ir apgrūtināta, līdz ar to cieš arī grants ceļi – uz tiem vai blakus tiem ilgstoši uzkrājas ūdens, jo tam nav, kur aizplūst," akcentē eksperts. Pēc viņa teiktā, nereti ūdens saglabājas ceļa konstrukcijā arī tāpēc, ka, grants ceļu planējot, darba veikšanas procesā veidojas grants nobirums, kam uz ceļa virsmas esošais ūdens netiek pāri, paliek uz ceļa un to pārmitrina.
Ja zem lauka vai meža zemes ir izveidota meliorācijas sistēma, pat liels traktors var droši braukt pa lauku arī slapjā laikā
Ceļu būvējot vai rekonstruējot, nevar garantēt, ka tas būs kvalitatīvi izbraucams, ja tam netiek arī izbūvēti un pastāvīgi kopti ūdens novadgrāvji abās vai vismaz vienā ceļa pusē. "Šobrīd redzams, ka Satiksmes ministrija (SM) to ir sapratusi un tur, kur notiek lielās ceļu rekonstrukcijas, atjauno vai būvē jaunus novadgrāvjus. Tas apliecina izpratni, ka šie grāvji ir viena no infrastruktūras sastāvdaļām, kas nodrošina, lai ceļa konstrukcija nebūtu mīksta un pārmitrināta. Līdz ar to arī ceļa nestspēja saglabājas ilgāk un šā ceļa uzturēšanā ieguldītie līdzekļi netiek saspiesti iekšā mīkstajā zemē. Tas ir tieši tas pats, kas meliorācijas jomā – ja zem lauka vai meža zemes ir izveidota meliorācijas sistēma, pat liels traktors var droši braukt pa lauku arī slapjā laikā, jo liekais ūdens no lauka ar meliorācijas sistēmu tiek aizvadīts prom daudz ātrāk. Ja šīs drenāžas nav, ūdens tur uzkrājas," skaidro V. Pētersons.
Savukārt J. Millers atgādina, ka augstais ūdens, tajā skaitā gruntsūdens, līmenis rada negatīvu ietekmi uz autoceļa konstrukciju. Gan ceļa pamatiem, gan segumam pārmitrinoties būtiski, zūd to nestspēja. Ilgstoši pakļaujot autoceļa konstrukcijas šādai ūdens iedarbībai, sekas var būt neatgriezeniskas.
Attieksmes un zināšanu trūkums
"Kādreiz katram, kurš studēja lauksaimniecības jomā, vismaz pamatzināšanu līmenī tika stāstīts par meliorāciju, šobrīd ar šo izglītību ir diezgan švaki. Skatīsimies reāli – zemniecībā ir daļēji nomainījušās paaudzes, zemju apsaimniekošanu pārņemot jaunajai paaudzei. Lasot lekcijas jaunajiem zemniekiem, esmu secinājis, ka viņi par meliorāciju vispār neko nezina. Tādēļ pozitīvi, ka Latvijas Lauku konsultāciju centrs rīko apmācības par meliorāciju, skaidrojot, kas tā ir par pievienoto vērtību viņu īpašumā – kas ar to jādara un kā to saglabāt. Tomēr zemniekiem trūkst kompetences, kā dēļ arī meliorācijas sistēmas daudzviet vispār nefunkcionē. Sajēga rodas tikai tad, kad sākas problēmas, un tad nereti to novēršanā nākas ieguldīt daudz lielākus līdzekļus," norāda ZM pārstāvis.
Būtiski darba kārtībā uzturēt visu sistēmu, tajā skaitā tīrīt arī mazās un vidējās upes
"Lai izprastu meliorācijas sistēmu darbību – ūdens tiek vadīts no augšas uz leju – sākumā pa novadgrāvjiem, no kuriem ūdens tālāk ieplūst pārsvarā mazajās upītēs, pēc tam ietek lielajās upēs un tālāk. Tāpēc būtiski darba kārtībā uzturēt visu sistēmu, tajā skaitā tīrīt arī mazās un vidējās upes," akcentē R. Dovgjallo. Ir mazs efekts, ja sistēmu uztur kvalitatīvi augšpusē, ja lejā nekas netiek darīts – ūdens tur sakrājas un līdz ar to arī augšā ūdens novade ir apgrūtināta. "Te parādās problēma – zemju īpašnieku attieksme pret meliorācijas sistēmu sakārtošanu un pastāvīgu kopšanu. Manā pieredzē bijis gadījums – kādreiz viens kopīgs zemes gabals ticis sadalīts un robeža iet tieši pa novadgrāvi. Kad bija nepieciešamība grāvi iztīrīt un sakopt, viens īpašnieks atļāva iebraukt savā zemes gabalā, otrs – ne. Rezultātā grāvja viena puse tika sakārtota, bet otra palika nesakopta. Diemžēl darbs līdz ar to ir paveikts tikai daļēji. Taču mums nav iespēju to ietekmēt," situāciju ilustrē eksperts.
Savukārt J. Millers atgādina, ka daudziem vietējiem ceļiem ir raksturīgi, ka tie ir zemāki par apkārtējiem laukiem – plūdos tur ūdens gāzās pāri turpu šurpu. Ja ceļš konkrētajā vietā ir augstāks nekā apkārtējie lauki vai meži, plūdu laikā tas pildīja dambja funkciju. "Mēs tikai varam minēt par visām uz apkārtējiem laukiem esošajām meliorācijas akām un drenāžas sistēmām, to funkcionēšanu. Nereti novērojām – savu darba apjomu paveicām, bet apkārtējās akas un drenāžas sistēmas nestrādāja, līdz ar to pie tik liela ūdens apjoma, kāds Latviju skāra pērn, ūdenim tāpat nebija kur palikt un ceļi applūda," akcentē LAU pārstāvis.
Sadarbība starpresoru līmenī notiekot
Jautāts, vai meliorācijas sistēmu sakārtošanu veicinātu atbildības paredzēšana normatīvos par to neesamību vai nedarbošanos, V. Pētersons ir skeptisks: "Diez vai tas dotu vēlamo efektu. Turklāt būtu grūti izkontrolēt katru zemes īpašnieku, vai viņš uztur darba kārtībā savā īpašumā meliorācijas sistēmas, vai ne. Taču problēmas sakne ir tajā, ka savulaik zemes īpašniekiem meliorācijas sistēmas faktiski tika atdotas bez maksas, uzdāvinātas. Labākajos ārvalstu piemēros cilvēki paši par savu naudu tās ir būvējuši, tādēļ saprot, ka ir svarīgi sistēmas uzturēt darba kārtībā. Un nākamais posms šajā stāstā ir arī ceļi – ja meliorācijas sistēmas strādās, arī ceļi būs sausāki, zemniekam būs vieglāk piebraukt ar tehniku pie sava lauka. Attieksme mainīsies tad, kad cilvēki sapratīs, ka strādājoša meliorācijas sistēma ir viņa zemes pievienotā vērtība, jo no šādas zemes viņš iegūst lielāku ražu un attiecīgi arī peļņu. Protams, var nopirkt daudz lielāku traktoru, ar kuru iespējams braukt kaut pa purvainu zemi, taču raža no tā jau nepalielināsies – tā tāpat noslīks slapjā zemē, vai izsētais mēslojums vienkārši tiks aizskalots grāvī."
Diemžēl ne vienmēr ceļinieku prioritātes konkrētā reģionā arī sakrīt ar prioritātēm meliorācijas jomā.
V. Pētersons nepiekrīt pieņēmumam, ka kopējās ūdens atvades sistēmas uzturēšanā pietrūkst koordinētas rīcības no valsts puses. "Varbūt lielā starpresoru līmenī mums pietrūkst koordinācijas, jo ZM ir pašiem savs sāpju bērns – meliorācijas sistēma, SM savs – autoceļi, citai ministrijai savas problēmas. Taču savas jomas ietvaros mēs koordinējam šos jautājumus, piemēram, valsts SIA ZM nekustamie īpašumi savus projektus saskaņo ar a/s Latvijas valsts meži, kas diezgan intensīvi īsteno valsts mežu meliorāciju. Arī polderu sūkņu staciju, aizsargdambju uzturēšana tiek pārrunāta ar konkrētajām pašvaldībām, lai precizētu aktuālākos veicamos darbus. Iespējams, varbūt vajadzētu sadarbību paplašināt arī ar autoceļu uzturētājiem, taču šāda plaša starpnozaru koordinācija būtu administratīvi sarežģīti īstenojama, jo katrai jomai ir savs iepirkumu un būvniecības process, savs projektēšanas laiks un mehānisms. Diemžēl ne vienmēr ceļinieku prioritātes konkrētā reģionā arī sakrīt ar prioritātēm meliorācijas jomā. Tas, ka šobrīd tās sakrīt Latgalē, kad meliorācijas, autoceļu un citas nepieciešamības ir nupat satecējušas vienā lielā ezerā, pierāda, ka šādos brīžos ir jārīkojas kopā – kad visi lemj un tīra grāvjus, upes un kopīgi cenšas tikt galā ar ūdeni," pauž V. Pētersons.
Viņš skaidro, ka ne visiem projektiem ir zināmi konkrēti datumi, kad tiks uzsākti plānotie darbi, taču kopējā informācija par katras nozares plāniem ir zināma. Kad notiek konkrētā projekta sagatavošana, apkopojot nepieciešamos saskaņojumus ar visām iesaistītajām pusēm, tad notiek arī darbu koordinācija, lai iespēju robežās saskaņotu vienlaikus vairāku jomu projektus. "Jebkurš atjaunots vai no jauna izbūvēts valsts meliorācijas jeb ūdens notekas tīkla posms tieši vai netieši pozitīvi ietekmē arī autoceļus. Nav tomēr tā, ka mēs būtu viens no otra atrauti. Šīs lietas ir savstarpēji saistītas," rezumē V. Pētersons.
aber