Ar saknēm Lielvārdē
"Ar baložiem sāku nodarboties agrā bērnībā, varētu pat teikt, ka tā mīlestība manī ir ģenētiski iekodēta. Savā laikā šie putni patikuši arī manam vectēvam Bērtulim. Viņš savā sētā Latgalē bija pieradinājis parastos baložus, tos kopis un barojis."
Kolekcionāram patīkot visi putni un dzīvnieki, bet baložiem sirdī atvēlēta īpaša vieta. «Balodis ir mans putns,» teic Ainārs. Viņš dzimis un uzaudzis Lielvārdē. Aināra vecāku saknes ir Latgalē, bet savas darba gaitas un dzīvi viņi vadījuši Lielvārdē: "Mans tēvs beidza mehanizācijas skolu un atbrauca šurp ar vienu koka koferi. Kauliņtēvs viņu nozīmēja par brigadieri fermā, un tēvs tur nostrādāja visu darba mūžu."
Arī Aināra vienīgā darbavieta ir Lāčplēsis. Viņš ir diplomēts veterinārārsts: "Es un mana sieva Smaida beidzām Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju. Kad iepazināmies, viņa mācījās pirmajā kursā, es – piektajā. 1984. gadā nodibinājām ģimeni, izaudzinājām divas meitas, un mums ir krietns pulciņš mazbērnu."
Ainārs pasmaida: "Kad precējāmies, es Smaidai teicu – vari mani riktēt, kā gribi, bet baložus neaiztiec. Tā norunājām, un tā arī ir, tikai reizēm sieva saka – saprotu, ka tev patīk baloži, bet kāpēc viņu vajag tik daudz?" Es arī īsti neuzzināju, cik putnu Aināram Ludboržam ir – varbūt tuvu tūkstotim?
Kolekcionārs cer, ka viņa mīlestību uz baložiem gēnu līmenī varbūt pārmantos kāds no mazbērniem, tāpēc cenšas jaunos palīgus neuzspiesti iesaistīt putnu aprūpē.
Baložu vietā datori
Ainārs Ludboržs mūs vedina uz darbnīcu un noliktavu telpām, kur agrākās rosības vietā tagad valda klusums un mitinās audzētāja lieliskā dekoratīvo baložu kolekcija. Dažādkrāsu dūjas iekārtotas vairākās telpās un ir skaitāmas daudzos simtos.
Visu rakstu lasiet laikraksta Diena piektdienas, 11. maija, numurā! Ja turpmāk vēlaties Dienas publikācijas lasīt drukātā formātā, laikrakstu iespējams abonēt ŠEIT!
doremi