Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies

Tekla Šaitere

Mājas circeņi par labu atzinuši Getliņus

Pagājuši daudzi gadi, bet atceros, ka vecmāmiņa savās mājās Dvietē man teica: "Kuš, bērniņ, klausies, tas ir circenītis, kas dzied aiz siltās maizes krāsns. Būs mums Dieviņa sūtīta svētība!" Dzirdēju kukainīti, bet nesaskatīju. Tagad zinu, ka daudzi cilvēki nav ne redzējuši, ne dzirdējuši circenīti čirkstam. Aspazijas un Raimonda Paula dziesmiņā Circenīša Ziemassvētki kukainīša tēls saglabājies kā latviešu agrāko laiku relikts.

Šūpļa dziesma mazajam valītim(1)

Ar fotogrāfu Kristapu viesojamies Valta Kleina un viņa līdzgaitnieces arhitektes Rasas mājvietā Garciemā. Valts saka, kā ir: "Es pilsētā jūtos kā zivs ūdenī, bet Rasa ir lauku meitene, viņai grūti dzīvot uz asfalta. Šo vietu meklējām divus gadus." ​

Patversme ir pagaidu mājas, nevis gala stacija

Lielais un spēcīgais Lācis (7 g.) agrāk ar saimnieku dzīvojis meža mājā. Kad saimnieks nomira, viņa īpašumu kopā ar Lāci pārdeva kādam medniekam, bet jaunajam saimniekam bija taksis. Abi suņi nekādi nevarēja sadzīvot, un mednieks nolēma Lāci nošaut. Taču ķepainim palaimējās, viņš nonāca pie Mirko Hēniša. Tāds ir tikai viens no stāstiem par vācieša Mirko Hēniša ap 150 suņiem un daudziem kaķiem, kuriem viņš Latvijā devis iespēju dzīvot.

Krāsaini, pūkaini, izveicīgi un baisi

Nav jau tā, ka baidos no zirnekļiem. Teikšu – man tie tikai nepatīk. Reiz laukos pie vecmāmiņas pa sienu rāpoja zirneklis. Toreiz problēmu atrisināju vienkārši – ienesu no pagalma mīļo vistu, parādīju tai daudzkājīti, un – bija zirneklītis un tad vairs nebija. Palepojos vecmāmiņai, bet viņa nebija priecīga, teica, ka zirneklis saistīts ar cilvēku likteņa aušanu un pareģošanu: ja no griestiem nolaižas zirneklis – būs laime; kur zirneklis mājo, tur laimīga dzīve; kas zirnekli nosit, tas nosit savu laimi (es ne, to vista!).

Sāpes un pārdzīvojumi, un mīlestības svētība(4)

Valmieriešu Ecmaņu ģimenes dārzā sasveicināmies ar ģimenes galvu Vugaru, viņa sievu Santu, meitām Elīzu un Sofiju un pusaudzi Miku. Ecmaņu ģimenē vienmēr bijusi vēlēšanās palīdzēt tiem, kuri šajā pasaulē cieš. Nicinošo komentāru rakstītājiem, sak, būtu bērniem un invalīdiem, nevis kvaņķiem palīdzējuši, ieteicu neturpināt lasīt. Pirmkārt, neticu, ka rakstītāji paši kaut vienam ir palīdzējuši, otrkārt, Ecmaņu mājas labklājība, tās cilvēku gaišums un labestība rūdīti sāpēs un ciešanās, un viņi palīdz gan dzīvniekiem, gan cilvēkiem.

Reizēm šaubās par saimnieku ciltsrakstiem

Pagājušajā gadā, kas Valmieras Drāmas teātra aktieru pārim Elīnai Vānei un Imantam Stradam bija ļoti saspringts periods radošajā dzīvē, risinājās arī divi citi nozīmīgi notikumi. Viņi iegādājās 1932. gadā celto divstāvu māju Valmierā Riharda Gredzena ielā, un viņu dzīvē ienāca Kuba.

Mīlestībai un laikam tagad cita vērtība(11)

Staļina laikā celtās mājas plašajā dzīvoklī, no svešajiem atnācējiem nebaidoties, mūs pētī juristes Kristīnes Rutules kaķi un suns. Dzīvnieku ziņkāre ir nepārvarama. Kad jāfotografējas, tad visiem ģīmīši augšup – cik spoži zibsnī tas aparāts!

Viņi ir trīs vienā, laimīgi un nešķirami(6)

Ivars Upenieks, slaids vīrietis pusmūža gados, ir laipns, smaidīgs un emocionāls. Mājīgi iekārtotajā kafejnīcā Tobiass, kas atrodas Elektronikas un datorzinātņu institūtā Dzērbenes ielā, rīta stundā maz apmeklētāju. No Ivara ne soli neatstājas divi franču buldogi Tobiass un Dominiks. Ivars ir kafejnīcas pārvaldnieks un abu amizanto suņu saimnieks. Var teikt – viņi ir trīs vienā, jo nešķirami.

Ja satiekas pie maizītes, tad uz mūžu(1)

Garciemā Kokinu ģimenes iekoptajā un prasmīgi uzturētajā dārzā no rudens vēl ne vēsts. Saulīte silda, putni vītero un mājas priekšā zied daždažādas puķes. Sirmajai kundzei visas mīļas, bet sirdij tuvākās ir flokši, asteres un rozes.

Bērni paliek bērni, nebirstēt taču tos zemē(6)

Sudrabkaijas, izdzītas no savām ierastajām dzīves telpām – upju grīvām un jūras krastiem, sūnu purviem un piejūras ezeriem –, spējušas pielāgoties dzīves apstākļiem pilsētās. Pirmā Rīgā dzīvojošā sudrabkaija esot manīta pagājušā gadsimta 70. gadu sākumā. Tagad galvaspilsētā esot ne mazāk par pusotru tūkstoti sudrabkaiju pāru. Kāda kaiju ģimene pirmo gadu savai dzīvesvietai par labu atzinusi restaurētā Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) jumtu.

Ieguvēji esam mēs visi(2)

Valdis Gavars ir spilgta personība. Fiziķis, viens no Salaspils atomreaktora būvētājiem, nostrādājis AES par galveno inženieri 30 gadu. Izveidojis Pionieru nometņu muzeju Jūrmalā, gadu desmitiem slēpojis kalnos, spēlējis golfu un hokeju, ir vairāku desmitu grāmatu autors. Valdim Gavaram šogad palika 85 gadi. Viņš ir enerģisks, smaidošs, laipns. Mājastēva dzīvesbiedre Valda, angļu valodas speciāliste, aicina pie galda dārza nojumītē, kur viss sagatavots omulīgai pasēdēšanai pie kafijas tases un svaigiem pīrādziņiem. Ziedošajā dārzā Valdis Gavars stāsta par savu dzīvi.

Kas arhitektam ko kaķu māju neuztaisīt(1)

Pagājušajā ziemā bijusī kolēģe Aija Duļevska-Cālīte, kas vasarās dzīvo Garupes dārzkopības kooperatīvā Arhitekts, atsūtīja man skaistu divu kaķu māju foto. Namiņa autoru viņa gan nezināja. Nesen, iztaujājot paziņas, uzzināju, ka par kaķu mieru un drošību parūpējies arhitekts Andris Vītols. Viņš jau no 60. gadu beigām dzīvo paša projektētā mājā kooperatīvā Arhitekts Garupē.

Nenopietnais cilvēks – mīlestības tulks visam dzīvajam(2)

Ar mašīnu no Rīgas centra tikai divdesmit minūšu brauciens, un cilvēkbērns var mesties kazlēna apskāvienos, turēt rociņās vistas tikko izdētu olu, pakutināt trusīti starp ausīm, parunāties ar poniju, pavērot Indijas skrejpīles. "Dzīvo sapņu dārzs" ir Jāņa Kaļiņiča veidots. Te visā ir tik daudz mīlestības, aizrautības un atdeves, ka bērnu un pieaugušo apmeklētāju sejās nedziest starojoši smaidi.

Čips ir garantija, ka suns bez pēdām no zemes virsmas nepazudīs(6)

Uzklausot Edītes Ilmanes stāstu par viņas pazudušo taksīti, pārliecinos – laiks pierādījis, cik liela nozīme ir suņa čipēšanai un reģistrācijai Lauksaimniecības datu centra datubāzē. Svarīgi arī saimniekiem nenolaist rokas un meklēt savu mīluli, bet ikvienam cilvēkam vajadzētu sniegt palīdzību noklīdušai radībai.

Suns kā portāls pulcē draugu kopas

Pat apsardze nevar paskaidrot, kur daudzietilpīgajā ēkā Čiekurkalnā meklēt Latvijas uzņēmuma Vizulo Rīgas biroja telpas. Piezvanām, un valdes priekšsēdētājs sirsnīgais un smaidīgais Jānis Zeltiņš ar savu taksenīti Bellu atnāk mūs sagaidīt. Kāpnes, gaiteņi, kāpnes, un nokļūstam atvērta tipa birojā – augsti griesti, lieli logi, daudz gaisa un gaismas. Pie mums pieskrien mīlīgs un liels suns. Jānis iepazīstina – sagadīšanās pēc arī šī ir Bella. Leldes Ķelpiņas zeltainā retrīvera Sodelight Freyr Reventon, ikdienā saukta par Revi, ierašanās nebija iespējama attaisnotu iemeslu dēļ – sunim nopietns treniņš pirms sacensībām. Tā sanāk – dažreiz birojā ir vairāk suņu, citreiz mazāk, bet vienmēr kāds ir.

Kā sačakarēt suni(14)

Pirms gada vasarā Biķernieku meža takās sastapu gados vecāku kungu ar labradora kucēnu Mario. Bērni esot uzdāvinājuši, lai, viens dzīvodams, viņš neskumtu. Vīrs turēja kucēnu īsā saitē, nekad neļāva kucēnam rotaļāties ar citiem suņiem. Mario neko citu nedzirdēja kā tikai – "blakus" un "mierā"!

Otiņš un Mikelandželo gleznās, haikās un dzīvē

Vai jūs zināt vismaz vienu kaķi, kuram saimnieks veltījis skaisto dzejas formu – haiku? Es tagad pazīstu jau divus – Otiņu un Mikelandželo. Viņi ir gleznotāja Jāņa Anmaņa un viņa dzīvesbiedres Ingrīdas lolojumi. Nesen Jānis izdevis savu kārtējo gleznu un haiku kopojumu Dievzemīte. Lūk, viena haika no skaistā izdevuma – Runcītis Mikelandželo/Svētkus svin/Māksla ūsās.

Ar savām zināšanām palīdz citiem

Staiceliete Velta Andersone pašlaik raksta grāmatu Tas ir mans laiks, ar savu zilo golfiņu apbraukā bijušos darbabiedrus un pieraksta viņu atmiņas. Tās papildinās Veltas stāstu par dzīvi un laiku, ko kopā vadījuši. Savam novadam, zemei un cilvēkiem viņa atdevusi 55 mūža gadus.

Marsam paveicās ar mums, bet mums – ar viņu

Nerakstiet dusmīgus komentārus, kad saku – atvest suni mājās ir tas pats, kas pārvest bērnu no Dzemdību nama. Tikai suns būs ģimenē uz padsmit gadiem, bērns – visu mūžu. Audzināšana, skološana, niķi un stiķi, rūpes, izdevumi būs gan vienā, gan otrā gadījumā. Un vēl svarīga ir laba sadzīvošana. Tieši tāpēc es priecājos par Annu un Ritvaru Salīšiem, kuri pagājušā gada jūlijā patversmē Ulubele adoptēja Marsu.

Salīkusi, bet dzīvoju labāk(1)

Tik neparastā un ar saviem senajiem vaibstiem pievilcīgā Miera ielas republika Rīgā rakstnieci Aldu Darbiņu-Epneri (79) iekļāvusi savu iedzimto saimē. Ar savu rollatoru, citreiz suņuka Selmas pavadībā, citreiz bez viņas, Alda pieradinājusi ielu pie savas būšanas. Visur viņai paziņas un draugi, un Alda no sirds bauda ielas ģimenisko sajūtu. Paņemt mūsdienās uz krīta, saņemt kādu atlaidīti, papētīt jaunās preces mazajos veikaliņos, džeza koncerti vakaros kafejnīcās – tas viss un daudz kas cits tagad pieder Aldai. Viņa jūtas brīva un laimīga, neskatoties uz to, ka pēdējo trīs gadu laikā divas reizes no jauna mācījusies staigāt.

Katram pūrā bija savs mīļdzīvnieks(4)

Kristīne Jēce un Jānis Demiters gatavojas jaunam dzīves posmam. Maija vidū viņu ģimenē ienāks ļoti gaidīts cilvēciņš, mazais Jēkabiņš. Remonts, dzīvokļa iekārtošanas darbi, sagatavošanās atvasītes ērtībām un vajadzībām, un ne tikai viņam. Jāpadomā, kā ar bērniņu sapratīsies ģimenes četrkājainie mīluļi – trīs seskiņi un runčuks Tedis. Iespējams, ka viņi pirmo laiku būs jāpatur neziņā, kas iekārtojies aiz bērnistabas durvīm, kāpēc saimnieki tur ieiet un nāk, bet viņiem – ģimenes mīluļiem – tas nav ļauts.

Zupa bez kaķa spalvām nav zupa(7)

Purvciema piecstāvu blokmājā tīras un kārtīgas kāpnes, kādā laukumiņā starp stāviem pilnos ziedos izplaucis milzīgs Ziemassvētku kaktuss. Psihoterapeite Diāna Zande priecājas – "laimīgi sagadījies, ka mūsu mājā no paša sākuma dzīvo gaiši, mierīgi un sirsnīgi cilvēki". Aiz Diānas dzīvokļa logiem īsti lauki – plaukst bērzi, dzied putni, kupli zaļo zāle, klusums un svaigs gaiss. Diāna savu dzīvi dala starp lauku mājām Mālpilī un šo dzīvokli, kur "faktiski ir mana psihoterapijas prakses vieta". Te pastāvīgi dzīvo Diānas jaunākā meita Katrīna Elizabete (18) un jo bieži ieskrien vīrs Juris, tāpēc ģimenes mīluļiem abiem kaķiem žēloties tiešām nav par ko. Un viņi nežēlojas.

Auns Bauns pārliecināts, ka ir kārtīgs zirgs(1)

Varat ticēt, varat neticēt, bet Krustpils pagasta Līču mājās pirmo reizi mūžā muku no dūšīga auna! Saimniece Ilze Sekere mani paglāba un nosmējās: "Pavasarī auns Bauns paliek galīgi dulns, tā vien raugās, kā kādu zemē nogāzt. Baunu aitas neinteresē, viņš vienmēr ganās kopā ar mūsu zirgiem un ponijiem." Līčos mūs atveda vēlēšanās iepazīties ar Ilzes vadīto Mīļdzīvnieku biedrību.