Helmūtam Brošam ir trīsdesmit pieci gadi. Viņam patīk ceļot pa nepieradinātām vietām, sērfot, atrasties draugu pulkā, bet galvenais viņa dzīvē ir mediķa darbs.
Bijušie rīdzinieki Marija un Jānis Valteri dzīvo Grobiņas novada Medzes pagasta Kalnmalās. Ar Mariju īsu laika sprīdi kopā strādājām Dienā, viņu labi atceras arī Saeimā, kur jaunā sieviete veica tulka pienākumus. Marijai piedzima dēls Valdis, un drīz viņa uzzināja savu neiepriecinošo diagnozi – multiplā skleroze. Ar ģimeni pārceļoties dzīvot uz mantoto māju Medzē, Marija pilnībā mainīja savu dzīvi. Tagad Valteriem pieder krievu zilo kaķu audzētava Happy Song. Marija uzskata, ka aizrautīgā nodarbošanās stipri palēninājusi viņas slimības gaitu.
Juristes Sandras Bunkas un viņas dzīvesdrauga Jāņa mājās pārnākšanu vienmēr ļoti gaida trīs runči un mīlīga gredzenūbele. Reiz šīs radības pieņēmuši un viņām dzīvesvietu savās mājās devuši, Sandra un Jānis to nekad nav nožēlojuši. Protams, ir rūpes, kuru bez runčiem un putna nebūtu, ir pārdzīvojumi un pārsteigumi, dažreiz nervi uzdod, bet visam pāri ir kopā būšanas prieks. Gadījies, ka kaķi kalpo arī par zibensnovedējiem.
Liepājnieces Daces Kupces-Krieviņas suņu, kaķu, zirgu un citu dzīvnieku portreti ir pārsteidzoši reāli. Māksliniece saistoši stāsta par ģimenes mīluli Burmas šķirnes runci Infiniti, par savu zīmējumu tapšanu, par aizraušanos ar minigolfu.
Dace Priede skaidro – mūsu ģimenei vienmēr patikuši lielgabarīta suņi. Pirmais bija rotveilers Braitmens, pēc viņa viens aiz otra mājā ienāca Bordo dogi Gabors, Garibaldi un Mišela.
No Rīgas līdz Demenei Daugavpils novadā ceļā jāpavada vairāk nekā trīs stundas. Diezgan nogurdinoši, toties tur redzētais pārsteidz, sajūsmina, iepriecina un sniedz interesantas zināšanas par plēsīgiem putniem un dažādiem dzīvniekiem.
Stereotips – rokmūziķim vajag jaudīgu motociklu, bohēmu un, ja dzīvnieku, tad noteikti kārtīgu suni. Atis Ieviņš apgāž pieņēmumu. Mūzika Ata dzīvē ieņem lielu vietu, bet sirdī viņš mīl klusumu, dabu, dzīvniekus.
Labs paziņa reiz pēc mana ieteikuma pa laikam atbrīvoties no nevajadzīgām mantām pārmeta, ka atsakos no savas pagātnes. Nē, nevis atsakos, bet atbrīvojos no visa liekā, ar ko cilvēks, pašam nemanot, apaug no dienas dienā.
Komponista un mūziķa Raimonda Tigula brīvdabas koncerts Talsos, Tiguļkalnā, ir viens no maniem šīs vasaras gaišākajiem piedzīvojumiem. Turklāt tieši siltajā vasaras vakarā sastapu šarpeju Martu.
Šo stāstu pavisam nesen, atbraucot no Talsiem, man pavēstīja kolēģa sieva Vita. Uzturoties mājīgajā viesu namā Saules, viņa pagalmā pamanījusi staigājam kādu kaķi, it kā Latvijas parasto melno un tomēr nē. Man ceļamērķis skaidrs. Viesu nama laipnā un uz runāšanu nemudināmā saimniece Viktorija Bergmane labprāt izstāstīja melnā runča dzīves gaitas.
Kā labs vīns skurbina madaru, vībotņu, gundegu, mārsila, kaķpēdiņu un daudzveidīgo zāļu smarža, stilbus noglāsta dadžu pūkainās pogaļas. Meditējot enerģētiskās spirāles septiņos apļos, manī ievirmo Spēka dziesmas un Imanta Ziedoņa dzeja. Savvaļas pļavā var ar nazi griezt veldzējošo vasaras gaisu. Bieļu saimnieki pa spirāli mūs ieved savā pasaulē.
Daniils un Viktorija Povilani pārliecinājušies, ka, pieaugot atbildībai un pienākumiem par tiem, kas pieradināti un iemīļoti, dzīve kļūst daudzveidīgāka. Sportiskais Daniils savā laikā dienēja Latvijas jūras kara flotē, pēc tam strādāja par menedžeri lielā firmā. Tagad viņš ir 2. grupas invalīds, gaišs un atsaucīgs cilvēks. Viktorija ir stomatoloģe. Viņa gatavojās pārcelties uz Spāniju, bet liktenis lēma satikt Daniilu. Pārim ir dēlēns piecus gadus vecais Arturs. Ģimene dzīvo īrētā skaistā un spodrā četristabu dzīvoklī Ziepniekkalnā.
Latvijā ir daudz dzīvnieku glābēju, kas savu darbu dara ar misijas apziņu. Taču Andra Tomase ir īpaša. Inteliģenta, skaista un trausla sieviete, angļu valodas speciāliste, talantīga tulkotāja, bijusī rīdziniece. Pirms pieciem gadiem viņa kopā ar vienpadsmit gadu veco dēlu Lūkasu sāka jaunu dzīvi lauku mājās Ugālē, kur nodibināja dzīvnieku aizsardzības biedrību Ar sirdi delnā.
No bijušās kolēģes uzzināju par dziednieci Ingu Dāboliņu Tukumā un viņas kaķeni Brendu, bet pašas dziednieces balsī telefonsarunā saklausu mazu bažu, sak, ja Brenda jūs pieņems, viss būs labi.
Pelēkā sestdienā ik pa laikam smidzina sīks lietutiņš, bet Talsu rajona Lībagu pagasta mini zoo Rančo apmeklētāju netrūkst. Bērni nocietušies, kovids pārāk ilgi visus turējis mājas gūstā.
Pasaule ir karstuma nogurdināta. Kad nošķind patversmes vārtu slēdzene, daudzbalsīgais suņu koris aizskan līdz debesīm. Tukuma dzīvnieku patversmē rit bezsaimnieku dzīvnieku dziedināšanas, atvieglojuma, miera, atnākšanas un aiziešanas laiks.
Skultes pagasta Dambīšus navigators neuzrāda, kaut saimniecība plaša un sena. Galamērķi sasniedzam pēc Sintijas norādēm pa tālruni. Esam atbraukuši pie suņu glābējas. Mīļā miera labad Sintija mūs sagaida tikai ar milzu šnauceru Tengiju. Kad mēs jau esam pagalmā, no mājas izskrien divi franču buldogi – gaišā Busja un ogļmelnais Hugo. No saimniecības ēkas iznāk baltais amerikāņu buldogs Osis.
Uz zirgaudzētavu Kroņi braucam cauri Skultes muižai, gadsimtu vēsturē zināmai kā Adiaminde. Ozolu un ošu simtgadīgās ēnainās alejas, cauri kurām vijas ceļš, modina romantiskas izjūtas. Nonākam pie zirgaudzētavas Kroņi – staļļa, kurš uzcelts uz gadsimtiem vecas kūts pamatiem, un lielas slēgtas manēžas. Tālāk leknas pļavas, kurās ganās mūsu valsts nacionālā vērtība – Latvijas šķirnes braucamtipa zirgi.
Uz sarunu ar Lielās talkas un Latvijas sakopšanas virsvadītāju, biedrības Pēdas LV valdes locekli Vitu Jaunzemi mudina ziņas, kas priecē un nedaudz satrauc. Jau četrus gadus Vita audzina adoptēto puisi Renāru, pirms diviem mēnešiem viņa iegādājās Vidusāzijas aitu suņa kucēnu, bet jaunāko ziņu Vita man pastāsta, kad uz terases malkojam smaržīgu piparmētru tēju viņas spirgti ziedošajā dārzā.
Nez vai latvieši ir dusmīgāki un īgnāki par citām tautām, taču daudzas zemes apceļojušie nereti uzsver, ka mazāk smaidām, biežāk konfliktējam, nesarunājamies.
Daina Dreifelde piedzima Kanādā un nekad nedomāja, ka reiz dzīvos brīvā Latvijā. Tagad jau gadsimta ceturksni Dainas Dreifeldes ģimenes stiprā pils ir viņas māja Bulduros. Mežs, svaigs gaiss, jūras tuvums, priedes labi sader ar pavisam netālu ik pa laikam aiztraucošā Jūrmalas vilciena dunu. Braucu rakstīt par Dainas un Andra suni un kaķi, bet sarunā ievijas arī Dainas dzīves stāsta fragmenti.
Grīziņkalns saglabājis savu šarmu un apsūbējošo pievilcību. Meklējot kinoloģisko centru iskolu, iebraucam plašā pagalmā, kur gan skārdnieku darbnīca, gan noliktavas, gan automoto darbnīca, gan dažādi biroji. Spilgtajā saulē piemiegusi acis, mums ar roku māj Inga Lupančuka. Viņai blakus nesatricināmi cēli sēž amerikāņu pitbulterjeri Mango un Uma. Suņos jaušama vēlēšanās vētraini sveicināties.
Rīgas zoodārzs pēc karantīnas atkal uzņem apmeklētājus. Ievērojot ierobežojošus noteikumus, mēs visi tiekam aicināti un gaidīti. Jau pirmās "atvērto durvju" dienas pierādīja, cik ļoti cilvēki noilgojušies pēc tikšanās ar mūsu lieliskajiem zvēriem.
Šis stāsts sākās pagājušajā vasarā, kad pie Bānuža ezera Mudītes un Jāņa Luksu vasaras mājā Zilaiskalns ieklīda novārgusi pelēka kaķene. Pēc aptuveni diviem mēnešiem viņai piedzima četri bērneļi. Ne bez pūlēm, bet Mudīte kaķēniem sameklēja labus saimniekus. Palika māmiņa ar nosacīto vārdu Minka. Ko nu? Rudens klāt un vasarniekiem jāpārceļas uz Rīgu, bet Minku līdzi ņemt nevar. Liktenis pats visu salika pa plauktiņiem.
Ar horeogrāfi un deju pedagoģi Baibu Šteinu, kura no 1958. gada ir TAD Zelta sietiņš mākslinieciskā vadītāja, esam labas paziņas kopš laika, kad Rīgas Kinostudijā strādājām par redaktorēm kinohronikas sektorā. No tiem laikiem Baibai nav zudusi ne enerģija un uzņēmība, ne darbaspējas, ne elegance un šarms. Baibas meitas Dace Adviljone un Anna Šteina izauga manā acu priekšā.