Tas jautājums, kas nodarbina mūs – baltiešus –, tāpat kā poļus un ne tikai, kā mainīt Krievijas sabiedrības apziņu tā, lai izbeigtos šādi iebrukumi, iekarošanas kari, kurus ideoloģiski pamato ar kaut kādu imperiālistiskos mītos un vēstures falsifikācijā balstītu propagandu, ko Kremlis vērš pret kaimiņiem?
Nu, es domāju, ka tāpat kā padomju sabiedrības domāšanu nespēja izmainīt daži Mihaila Gorbačova «perestroikas» gadi, tāpat šī domāšana neizmainīsies arī tagad. Vismaz tas nebūs ātrs process. Šī sabiedrība tā arī paliks militāristiska, tā joprojām turpinās balstīties padomju naratīvos. Kāpēc? Nu, paskatieties, kas bija pirmais, kam pieķērās Putins? Viņš sāka ar brīvās preses iznīcināšanu. Jau no pirmās dienas, kad Putins 2000. gadā oficiāli stājās prezidenta amatā, viņš ķērās pie neatkarīgo mediju aizvēršanas, sākot, protams, ar NTV. Tā ka ideoloģiski šis process turpināsies vēl ilgi un, tāpat kā šodien visādi tur vladimiri solovjevi un margaritas simonjanas, turpinās cilvēkiem piedrazot galvu ar savu propagandu. Tas turpināsies tik ilgi, kamēr vien Krievijai būs nauda šādai propagandai. Bet nauda ideoloģiskiem mērķiem šādiem politiskajiem režīmiem atrodas un pietiek vienmēr.
Bet te es vēlos jums atgādināt un lūgt vienu lietu – Krieviju un tās sabiedrību tomēr nevajag uztvert kā vienu nedalāmu veselumu. Tā ir tāda pati ideoloģizēta kļūda kā, piemēram, klanīšanās Staļina priekšā. Patiesībā Krievija savā iekšienē ir ārkārtīgi neviendabīga. Tas vienkārši no malas tā nav saskatāms, tādēļ jūs runājat par «krieviem» utt. Tikmēr patiesībā mūsdienu Putina Krieviju, manuprāt, būtu pareizāk salīdzināt ar padomiju, nevis saukt to par Krieviju. Nu, piemēram, lai gan Putins neieredz Ļeņinu, tas viņam netraucē atjaunot Staļina kultu, un visi šie naratīvi, ja tā dziļāk parokas, patiesībā ir padomju naratīvi, sākot jau ar «varam atkārtot» utt. Un šādā nozīmē tā ir liela Krievijas bēda, jo tā pati nespēj apzināties savu vietu un funkciju šajā pasaulē, izprast un apzināties savu pagātni. Krievijai tas vienkārši netiek ļauts. Un neļaus arī. Tādēļ velti sevi maldināt un cerēt, ka Krievija labosies, manuprāt, nevajadzētu.
Es vispār uzskatu, ka Krievijai tās pašreizējā veidolā nav nākotnes, tā pamazītiņām sāks šķelties un dalīties, kam palīdzēs tai skaitā arī demogrāfiskie procesi. Tā man tīkamās Krievijas krieviskā, eiropeiskā mentalitāte, ar krievu muižniecības ielikto kultūras pamatu, kas tika audzināta Eiropas ietekmē, pakāpeniski turpinās sarauties. To aizvietots ar daudz primitīvāku kaut kāda, piemēram, [Zahara] Priļepina stila «kultūru», kuras pamatā ir naids, skaudība, resentiments, mēģinājumi atbrīvoties no sava otršķirīguma. [Zahars] Priļepins – militārists un stingrā kursa piekritējs, kurš piedalījies gan Čečenijas karā, gan iebrukumā Ukrainā, savu putinisma propagandai atbilstošo pasaules uzskatu izplatījis caur vairākām grāmatām, kino, mūziku – red.]. Lai gan patiesībā tieši tas arī būs šī Krievijas otršķirīguma pamatā. Visa šī pašizolācija, jaunais dzelzs priekškars – kā mēs redzam, Krievija iet Ziemeļkorejas ceļu. Bet Ziemeļkoreja, kā mēs redzam, par spīti visam, turpina eksistēt, vienīgais, kas to atšķir no Krievijas, tā nevienam tā īsti netaisās uzbrukt, tāpēc, ka zina – atbilde būs ļoti cieta.
Visu sarunu lasiet avīzes Diena piektdienas, 23. maija, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt klikšķinot šeit!
Raksta cena: €1.00