Es apguļos pieneņu pūkās, un saule man spīd sejā. Mince sēž blakus un skatās uz mani. Pie mums šodien bija kaimiņiene. Viņa teica, ka ies uz mežu naktī un ka mums arī jāiet, ka mūs var aizvest.
Mamma lauzīja rokas un teica tētim, ka mums vajag paslēpties birztalā aiz purva, tētis atteica, ka mums nav jāuztraucas, jo kaimiņiene ir tikai izkūkojusi prātu no bēdām par dēlu. Es nezinu, ko nozīmē "izkūkot prātu", bet laikam tad cilvēks visu laiku staigā apkārt, raud un krīt uz ceļiem kā kaimiņiene nupat mūsu mājā. Mums ir liela māja ar verandu: vienā pusē dzīvo tētis, mamma un es, otrā pusē dzīvo brālis ar Lielo Līnu un Jančuku.
Tagad brālis gan dzīvo kūtī. Viņš vienu dienu saņēma vēstuli, drīz pēc tam, kad viņa līgava Līna sāka dzīvot mūsu mājā. Tajā dienā mamma lauzīja rokas un tētis staigāja apkārt kā lapsene, Līna raudāja mūsu ķēķī. Brālis aizgāja uz kūti, un man mamma pateica, ka man jāsaka, ka nezinu, kur ir brālis. Es atteicu, ka viņš taču ir kūtī, bet mamma bija ļoti satraukta un klusi man pateica, ka neviens to nedrīkst zināt.
Man bija jāglabā noslēpums!!!
Un es to darīju. Kad atbrauca onkuļi ar lielu mašīnu un šautenēm, es neko neteicu. Viņi stipri dusmojās un sita tēti un Līnu. Visu vakaru Līna savā istabā kliedza, un es aizspiedu ausis, lai tikai to nedzirdētu. Mamma no Līnas istabas iznesa Jančuku, viņš kliedza tāpat kā Līna, un mamma teica, ka viņš ātri aizies... Kur aizies..., kā viņš var aiziet, ja nemāk staigāt, bet mamma neatbildēja.
Jančuks nekur neaizgāja, un brālis atnāca uz mājām viņu samīļot.
Šovakar pirms gulētiešanas es pajautāju, vai mums jāiet uz mežu zemenēs. Mamma, pīdama matus, skatījās tālumā, neko neatbildēja...
Es pamostos no skaļa trokšņa. Visi pieceļas, kad istabā ienāk onkuļi ar šautenēm. Viņi kaut ko saka tētim citā valodā, mamma ar Līnu man palīdz saģērbties, un mums liek iet ārā.
Mamma šņukst, un tētis runā ar onkuli.
Otrs onkulis ieiet kūtī, kur dzīvo brālis.
Ak nē! Viņš nepaspēja paslēpties.
Onkulis aiz krekla izrauj brāli, bet viņš pāri purvam sāk skriet uz mežu.
Onkulis sāk skaļi kliegt un šaut.
Mamma iekliedzas, un ... brālis nokrīt.
Vai viņš paklupa? Ja nu viņš ievelsies purvā? Kāpēc viņš skrēja uz mežu?
Es pasaku mammai, ka mums jāiet viņam palīgā, bet mamma raud un spiež mani klāt tik stipri, ka man sāp. Onkuļi liek mums iekāpt mašīnā, tā ir liela un izskatās biedējoša. Taču man nav bail.
Es domāju par Minci. Es katru dienu ieleju viņai pienu. Kas tagad viņu pabaros? Un kas pabaros mūsu Duksi, kurš noslēpies no šāviena? Un kas izslauks Daugavu? Vai mēs atbrauksim svinēt Jāņu nakti? Es jautāju mammai, bet viņa tikai spiež mani klāt un šūpo. Lielā Līna nekustīgi sēž, Jančuks viņas rokās skaļi raud visu ceļu...
Kad mašīna apstājas, mums liek izkāpt, es redzu sliedes, kaut arī ir nakts. Tātad mēs brauksim ar vilcienu, bet tur ir tikai netīras kastes, kur ir daudz citu cilvēku, tur nav ērtu soliņu un pat logu, daudzi runā, raud un staigā, un es saspiežu mammas roku, kāds onkulis aizved tēti prom no mums.
Man, mammai un Līnai ar Jančuku liek iekāpt kastē. Tur ir tumšs, un es apsēžos stūrī uz grīdas. Tur man kāds uzkāpj uz kājas, bet es neko nesaku.
Es aizmiegu un pamostos no tā, ka kaste sāk skaļi kustēties. Vairāk es neguļu, jo kaste grab vēl skaļāk par mašīnu un Jančuks visu laiku raud...
Dienā, kad pa mazu caurumu sienā kastē iespīd gaisma, mūs izlaiž. Es domāju, ka esam galā, lai arī kur tas būtu, bet izrādās, ka mums tikai ļauj padzerties un būs jābrauc tālāk. Līna ar Jančuku aiziet uz krūmiem un atnāk viena pati. Es jautāju, kur palika Jančuks, bet viņa nepaskatās uz mani, viņa nerunā un nekustās, tikai sēž un skatās sienā. Mamma arī nerunā, šņukst un lauza rokas. Ak, māmiņ, neraudi! Mīļā māmiņ, viss būs labi, noteikti būs!
Es iepazinos ar Rūtu. Viņai ir gara, brūna bize, un viņa jau iet skolā. Rūta man pin matus un ar mani runā. Es viņai jautāju, vai viņa zina, kurp mēs dodamies. Rūta atbildēja, ka zina gan.
– Uz Sibīriju.
- Kas tā par vietu ir?
– Tā ir tāla zeme, kur mēs visi nomirsim no aukstuma un bada, tā esot sacījis viņas tētis.
– Ko nozīmē nomirt?
Viņa parausta plecus un saka: – Ka tad cilvēks nokrīt un guļ uz mūžīgiem laikiem....
Mums palika mājās viss. Mammas lielā, skaistā lāde, Lielās Līnas kleitas, mans lācis. Līna man to atveda no Rīgas, un tēta grāmatas palika. Es vēl nemāku lasīt, bet noteikti iemācīšos. Rūta teica, ka mani iemācīs, kad atradīs kādu grāmatu, bet te nevienam nav līdzi mantu, it kā mēs brauktu uz tirgu un jau drīz dosimies atpakaļ. Visi zina, ka tā nebūs.
Kad mūs nākamajā dienā izlaida, Rūta teica, lai ēdu zāli. Es tā arī darīju, jo nevarēju aizmigt no tā, cik ļoti gribējās ēst. Apēdu arī sarkanas ogas no krūma –tās nebija zemenes, un es to neteicu Rūtai. Beidzot kastē, ko īstenībā sauc vagons, aizmigu. Man bija auksti un karsti, un sapņos es redzēju virpuļus.
Es pamostos un jūtu mammu, caur visu nakts tumsu. Viņa ir blakus un ar plaukstu slauka manu slapjo pieri. Es izvemjos atejas caurumā, man sāp rokas, kājas, vēders un galva. Kāda tante saka, ka man ir drudzis un, visticamāk, esmu saindējusies. Es gribu paprasīt, kas ir drudzis, bet man nav spēka. Rūta tur manu roku. Es redzu virpuļus un mammu. Viņa raud. Ak, māmiņ, lūdzu, lūdzu, neraudi atkal! Vagons dauzās pret sliedēm, un man šņāc ausīs. Tomēr es dzirdu mammas balsi, kas lūdz mani nemirt. Māmiņ, es taču esmu laba meitene. Es gribu viņai to pateikt, bet nevaru parunāt. Māmiņ, es nonākšu valstībā, un tu arī tur kādreiz nonāksi. Un, māmiņ, es sagaidīšu tevi tur, ar brāli sagaidīšu, tikai parūpējies par Līnu un Rūtu, un tēti… Pag, kas tas bija? Tu to dzirdēji? Tas taču mūsu Duksis, kas tur rej! Kā tas var būt? Māmiņ, vai mēs braucam mājās? Klau… Klau… Vai dzirdi? Tas tiešām ir Duksis! Vai man tikai šķiet, vai tā ir mājas jumta kore, ko redzu? Un liepas, ko vectēvs stādīja pie mājas? Mēs nebrauksim uz Sibīriju! Līna, Līna, brālis jau gaida pagalmā! Ak, māmiņ, neraudi! Es apguļos pieneņu pūkās, un saule man spīd sejā...